Pieredze, vajadzības un redzējums par vardarbības prevenciju un starpinstitucionālo sadarbību Liepājā
Fokusa grupas diskusijas tika organizētas Centra MARTA Liepājas nodibinājuma projekta “SaDarbībā Pret VarDarbību” (projekta Nr. 2025.LV/NVOF/MAC/050) ietvaros. Diskusiju mērķis bija “padziļināti izzināt dažādu sabiedrības grupu pieredzi, vajadzības un redzējumu par vardarbības prevenciju un starpinstitucionālo sadarbību”. Fokusa grupās piedalījās pārstāvji no piecām mērķgrupām: vardarbībā cietušas jaunietes un sievietes, nevalstisko organizāciju pārstāvji, dažādu valsts un pašvaldības iestāžu vadītāji un darbinieki.
Ievads
Fokusa grupas diskusijas tika organizētas Centra MARTA Liepājas nodibinājuma projekta “SaDarbībā Pret VarDarbību” (projekta Nr. 2025.LV/NVOF/MAC/050) ietvaros. Diskusiju mērķis bija “padziļināti izzināt dažādu sabiedrības grupu pieredzi, vajadzības un redzējumu par vardarbības prevenciju un starpinstitucionālo sadarbību”. Fokusa grupās piedalījās pārstāvji no piecām mērķgrupām: vardarbībā cietušas jaunietes un sievietes, nevalstisko organizāciju pārstāvji, dažādu valsts un pašvaldības iestāžu vadītāji un darbinieki.
Centra MARTA Liepājas nodibinājums organizēja un vadīja piecas fokusa grupas diskusijas laika periodā no 2025. gada 01. līdz 13. novembrim. Diskusijas vadīja Centra MARTA Liepājas nodibinājuma vadītāja Madara Lapsa un sociālā darbiniece Dace Kalneniece. Diskusijās kopumā piedalījās 46 dalībnieki (1.tabula). Visas diskusijas tika ierakstītas audio formātā. Diskusiju audioierakstus rakstiski atšifrēja Jānis Ozoliņš, Littleoak.photography, ārpakalpojums. Transkripcijas laikā pētījuma dalībnieku identitāte tika anonimizēta.
1.tabula. Diskusiju norises laiks, ilgums, dalībnieku skaits
|
|
Diskusijas datums |
Diskusijas ilgums |
Dalībnieku skaits |
|
Vardarbībā cietušas jaunietes |
08.11.2025 |
4h |
8 |
|
Vardarbībā cietušas sievietes |
01.11.2025 |
4h |
8 |
|
NVO pārstāvji |
10.11.2025 |
4h |
4 |
|
Iestāžu darbinieki |
13.11.2025 |
4h |
16 |
|
Iestāžu vadītāji |
10.11.2025 |
4h |
10 |
Lai papildu nodrošinātu pētījuma dalībnieku anonimitāti, specifiska identificējoša informācija netika iekļauta šajā ziņojumā (piemēram, neminot konkrētu profesijas nosaukumu vai amata pozīciju, to aizvietojot ar vienkārši “speciālists”; pārstāstot tekstā kādu specifisku pieredzi vai situāciju, nevis iekļaujot tiešu citātu no diskusijas). Dati tika apkopoti un analizēti, izmantojot kvalitatīvo datu apstrādes programmu Atlas.ti. Dati tika kodēti, identificējot aprakstošas tēmas, kas ļauj analizēt pētījuma dalībnieku pieredzi, vajadzības, vērtējumu un kalpo par pamatu šī pētījuma ziņojuma sadaļu organizēšanā. Ņemot vērā, ka uzdotie jautājumi būtiski atšķīrās katrā no fokusa grupas diskusijām, nebija iespējams analizēt visu datu masīvu kopā, tā vietā diskusija ar vardarbībā cietušām jaunietēm, vardarbībā cietušām sievietēm, nevalstisko organizāciju pārstāvjiem analizēti kā atsevišķi datu kopumi. Savukārt diskusijas ar iestāžu vadītājiem un darbiniekiem tika analizētas kopā, jo apspriestās tēmas abās diskusijās bija līdzīgas. Tā rezultātā, atsevišķi ieteikumi (piemēram, uzlabot esošo darbu ar varmāku) tika identificēti kā būtiska vajadzība gandrīz katrā mērķgrupā, kas arī atspoguļojas šīs vajadzības atkārtošanā vairākās ziņojuma nodaļās.
Ziņojuma pirmā nodaļa pievēršas vardarbībā cietušo jauniešu pieredzei, otrā nodaļa fokusējas uz vardarbībā cietušo sieviešu pieredzi. Ziņojuma trešā nodaļa veltīta nevalstisko organizāciju pārstāvju pieredzei, savukārt ceturtā nodaļa – iestāžu vadītāju un darbinieku pieredzei. Ziņojuma noslēguma nodaļā apkopoti katras mērķgrupas ieteikumi vardarbības prevencijā un sadarbības pilnveidošanā.
1.Vardarbībā cietušas jaunietes
Šajā nodaļā analizēti dati no fokusa grupas diskusijas ar jaunietēm, kuras piedzīvojušas vardarbību. Nodaļas pirmā sadaļa analīzē skolas vidi kā būtisku vardarbības vietu, identificējot gan skolotāju, gan vienaudžu vardarbību. Otrā sadaļa pievēršanas ģimenes videi kā vardarbības vietai, identificējot specifiskus šķēršļus palīdzības saņemšanai no jauniešu skatpunkta. Nodaļas trešā sadaļa pievēršas jauniešu identificētājām drošām un nedrošām vietām pilsētvidē. Nodaļas ceturtā sadaļa identificē ieteikumus vardarbības novēršanā no jauniešu skatupunkta – gan pašu jauniešu ieteikumus, gan datu analīzes rezultātā identificētos ieteikumus.
1.1.Skolas vide
Jauniešu pieredzēs skolas vide tika identificēta kā būtiska vardarbības vieta, saskaroties ar emocionālu, fizisku, seksuālu kaitējumu gan no skolotājiem, gan skolasbiedriem. Jānorāda, ka jauniešu skolas pieredze ir ļoti nesena, tādēļ aktuāla un ārkārtīgi svarīga esošās situācijas iezīmēšanai skolās. Jauniešu pieredze norāda uz augstu vardarbības desensitizācijas un normalizācijas līmeni skolas vidē.
1.1.1.Skolotāju vardarbība
Skolotāji izmantojuši fizisku un emocionālu vardarbību kā audzināšanas metodi (piemēram, raustīt aiz ausīm, sist, draudēt ar jaunu vardarbību, “psiholoģisks terors”). Trīs gadījumos tika aprakstīts, kad vīrieši-skolotāji seksuāli uzmācās citām skolniecēm. Jaunietes par uzmākšanos zināja, jo tas īsti netika slēpts, un “visi par to zināja”. (“Jā, viņš ir tehnikumā skolotājs, vēl joprojām. Neviens neko nedarīja.”) Jauniešu pieredzē neviens no šiem minētajiem gadījumiem netika kā īpaši risināts. Vienā gadījumā, attaisnojot ar “nekas jau tik traks nenotika”, citā gadījumā baidoties ziņot kādam, lai nesaņemtu pretī atriebību no varmākas, kurš atradās augstākā varas pozīcijā; cita gadījumā – nomainot klasi vai skolu, bet citos gadījumos – to pieņemot kā normalitāti.
Man šķiet, ka visi zina, kas ir jādara, bet visiem ir bail. Tie tomēr ir pieaugušie. Nu manā gadījumā tā bija pamatskola, un mēs neko nevarējām izdarīt, mēs varējām kādam ziņot, bet es domāju, ka visiem bija bail.
Jāpiebilst, ka NVO diskusijas dalībnieki identificēja skolotāju vardarbību pret skolēniem kā problēmu:
Mācību personāls vienkārši nedrīkst arī darīt pāri skolēniem, ko es nu tomēr esmu redzējis visās izglītības iestādēs. FGD NVO
[..] tā ir taisnība par to, ka noslogotākie pedagogi ir tie, kuri visbiežāk arī ir, kuri visbiežāk rada ļoti nepatīkamas emocijas audzēkņiem, tieši savas neaizskaramības pēc. FGD NVO
1.1.2.Vardarbība skolēnu vidū
Jaunietes bija piedzīvojušas vardarbību arī no skolasbiedriem. Piemēram, pazemošanu, ņirgāšanos, sišanu, uzbrukumu ar nazi, neatļautu fotografēšanu tualetēs, seksuālu uzmākšanos, kailfoto izplatīšanu bez atļaujas. Jauniešu centieni risināt situāciju var tik raksturoti kā neveiksmīgi. Tikai vienā gadījumā fiziskas vardarbības piedzīvošana no skolasbiedra tika atrisināta veiksmīgi, vardarbīgu uzvedību apturot. Vēl dažos gadījumos jaunietes bija saskārušās ar atbalstošu attieksmi no gados jaunākām skolotājām. Visos pārējos gadījumos, jaunietes aprakstīja neizdošanos atrast risinājumu, tā rezultātā pieņemot vardarbību kā neizbēgamu. Visbiežāk jaunietes aprakstīja centienus vērsties pie skolas darbiniekiem (audzinātājs, priekšmeta skolotājs, skolas vadība), taču visbiežāk saskārās ar vardarbības attaisnošanu, minimalizēšanu un cietušo vainošanu. Piemēram, viens veids vardarbības attaisnošanā bija izmantot kaitējošas ar dzimti saistītas sociālās normas, kurās puišu agresija un vardarbība tika interpretēta kā pieņemama uzmanības izrādīšana meitenēm. Citiem vārdiem, kulturāli iesakņojusies pārliecība “ja sit, tad mīl”, kas normalizē vardarbīgu izturēšanos:
No puišu puses gan vārdi gan apsaukāšana, gan arī tā pati grūstīšana un citas lietas tiek normalizēts, jo nu kā, es nezinu, skolotāji saka, tu vienkārši viņam patīc, viņš tāpēc to dara [..] saka, ka tas ir vienīgais veids, kā var izrādīt simpātijas, jo viņi [puiši] nemāk savādāk.
Citi piemēri vardarbības minimalizēšanā tika minēti, kad skolotājs noraida kaitējuma nopietnību:
[sporta stundās] notika ļoti daudz šie te atgadījumi par sišanu pa dibenu. Gaidot palīdzību un stāstot viņai [sporta skolotājai], manā gadījumā viņa nereaģēja vispār un vairāk uztvēra to kā joku.
Jaunietes minēja vairākus piemērus, kur nedaudz aktīvāki centieni risināt problēmu (piemēram, likt pašām iesaistītām pusēm atrisināt vardarbību, piesaistīt speciālistus (sociālais pedagogs, policists)) nav bijusi efektīvs un vardarbība ir turpinājusies. Paradoksāli, bet lielākas iespējas aktīvākai pieaugušo iesaistei notika tikai tad, ja vardarbības smagums strauji eskalējās (divos gadījumos fizisks uzbrukums, vienā gadījumā – ar nazi), taču arī tad ne vienmēr tika panākts atrisinājums.
Tādēļ nav pārsteigums, ka jaunietes kopumā pauda skeptisku attieksmi pret esošajiem skolu centieniem risināt vardarbību skolā:
[..] mani visvairāk uztrauc nevis tas, vai kāds vēršas vai nevēršas pēc palīdzības, bet tas, ka neviens nepalīdz. Šobrīd man ir ļoti žēl, ka skola piever acis uz to, kas notiek.
Tāpat pasīvo skolu pieeju var skaidrot ar augsto vardarbības tolerances slieksni: jo vairāk vardarbība skolā kļūst par normu, jo mazāka iespēja, ka skolēni un skolotāji to identificēs kā problēmu un ziņos par to. Turklāt vardarbības normalizēšana mazina skolotāju un skolēnu izpratni par vardarbību un spēju atbilstoši reaģēt. Citiem vārdiem, ko normalizē, to nerisina.
Lai arī nereti vardarbība skolēnu vidū tiek uztverta kā galvenais “vaininieks” vardarbībai skolā, tas ir tikai viens no daudziem faktoriem, kas padara skolas vidi emocionāli un fizisku nedrošu. Vardarbību skolā tolerē un attaisno ne tikai skolēni, bet arī skolas darbinieki, atspoguļojot kopējo skolas “kultūru”. Vardarbības attaisnošana, minimalizēšana, cietušo vainošana veicina vardarbības izplatīšanos. Turklāt jauniešu pieredzē skolotāji ir arī vardarbības veicēji. Proti, emocionāli un fiziski droša skolas vide ir visu atbildība. Kā iespējamo risinājumu, jaunietes minēja daudz nopietnākas un biežākas vardarbības prevencijas apmācības visai skolai, kas vispirms ļautu problematizēt augsto vardarbības normalizācijas un desenstizācijas slieksni skolas vidē.
Vilšanās dažādos pieaugušajos un speciālistos, saņemot nosodījumu par palīdzības meklēšanu vai nespējot rast risinājumu vardarbības gadījumiem, rada pārliecību, ka vardarbība ir neizbēgama. To ļoti uzskatāmi var ieraudzīt jauniešu diskusijā, kurā jaunietes identificēja konkrētus vardarbības novēršanas risinājumus (piemēram, risināt dzimumu nevienlīdzību, veicināt varmāku atbildības uzņemšanos par vardarbību, mazināt vardarbības normalizāciju ar daudz nopietnākām apmācībām visiem), bet diskusijas dalībniecēm nebija ticības, ka šīs nepieciešamās pārmaiņas var materializēties arī realitātē:
Mēs nepiedzīvosim to, lai kaut kas mainītos.
Šie dati arī iezīmē vairākas svarīgas atziņas atbildīgajiem speciālistiem un institūcijām, kas ikdienā satiek, komunicē un strādā ar bērniem un jauniešiem. Pirmkārt, bērniem un jauniešiem tiek daudz mācīts, ka par vardarbību ir jāziņo uzticamam pieaugušajam, taču, kā rāda jauniešu diskusija, pieaugušie visbiežāk reaģē neadekvāti (piemēram, ignorējot, minimalizējot, nosodot). Otrkārt, pieaugušo neadekvātai reaģēšanai ir tālejošas sekas: zaudēta uzticība; zaudēta ticība, ka ir vērts ziņot; zaudēta ticība, ka vardarbību var novērst, tādējādi stiprinot pārliecību, kā vardarbība ir neizbēgama un nenovēršama. Treškārt, jaunieši nesaņem nepieciešamu atbalstu un palīdzību, risinot vardarbības cēloņus un sekas.
1.2.Ģimenes vide
Lai arī tas nebija diskusijas fokuss, tomēr diskusijas dalībnieču vardarbības pieredze ietvēra arī vecāku vardarbību. Diskusijas dalībnieces izdalīja atšķirību starp vienaudžu vardarbību un vardarbību ģimenē. Ja skolas vidē pāridarītājs ir “kāds klasesbiedrs”, tad ģimenes gadījumā varmāka ir vecāks, ar kuru saista eksistenciāla un emocionāla saikne:
Vardarbība mājās ir kaut kas savādāks, tomēr tā ir ģimene, kas tev dara pāri. Tas nav kaut kāds klasesbiedrs, ar ko tu pamācies pāris gadus un atkal, protams, tas arī atstāj iespaidu, bet ģimene ir kaut kas cits.
Analizējot dalībnieču pieredzi, iespējams identificēt vairākus kritiskus aspektus, kas raksturo vardarbības dabu ģimenē un šķēršļus palīdzības saņemšanai no jauniešu skatpunkta.
Diskusijas dati parāda, ka jaunietis atrodas paradoksālā situācijā: no vienas puses, vēlas vardarbības pārtraukšanu, bet no otras, ģimenes saglabāšanu, norādot uz smago atbildības nastu, ko jaunietis uzņemas, cenšoties ģimeni saglabāt:
[..] kad tu esi jaunietis un ja kāds nav pilngadīgs un vērsīsies pret to, ka viņam ģimenē vardarbība, tad pēc tam pie viņiem brauks uz mājām un tad tā ģimene izjuks un es domāju, ka jaunietis to noteikti nevēlas, viņš vienkārši gribi, lai tavi vecāki mainās, tāpēc arī nav īsti, kur vērsties.
Šī atbildības nasta kļūst vēl sarežģītāka, ja ģimenē ir jaunāki brāļi un māsas. Vienā gadījumā jauniete dalījās pieredzē, ka viņai ir iespēja vardarbīgo ģimenes vidi atstāt, taču to izvēlas nedarīt, lai nepamestu jaunāko brāli un māsu:
Man ir mazāks brālis un mazāka māsa, ir grūti aiziet dzīvot savu dzīvi, bet viņi joprojām cieš, ir grūti.
Diskusiju dati arī iezīmē pesimistisku skatījumu uz atbildīgām institūcijām, piemēram, viena no diskusijas dalībniecēm dalījās savā pieredzē:
Tur neko nevar izdarīt, arī sociālais dienests, viss pārējais. Nu es nezinu, manā pieredzē neprata, ļoti slikti ir, varbūt Liepājā savādāk, es nāku no laukiem, tur viss ir savādāk un ģimenē ir ļoti grūti cīnīties ar vardarbību, man šķiet. Tiešām ļoti grūti.
Tāpat jauniešu pieredze liecina, ka institucionālā iejaukšanās (sociālais pedagogs, skolā, sociālais darbinieks) nevis risina vardarbības cēloņus, bet rada jauna veida apdraudējumu, radot risku ārējai kontrolei, riskam zaudēt ģimeni un mājas.
1.3.Pilsētvide
Jaunietēm tika jautāts par to, kuras vietas Liepājā tiek uztvertas kā drošākās un nedrošākās.
1.3.1.Drošās vietas
Jaunietes izšķīra starp pilsētvidi, iestādēm, kuras apmeklē un uztver kā drošas, un privātām vietām. Kā drošākās vietas pilsētā tika minētas šādas vietas: centra pludmale pie jūras, kafejnīcas (piemēram, Caffeine), putnu vērošanas stacija netālu no dīķa, apkārtne ap Valsts policiju, Lielais Dzintars, tirdzniecības centrs “Kurzeme” (iekštelpās), Kūrmājas prospekts, Jūrmalas parks, bibliotēka Libris, Liepājas centrs pie ezera, pīpētavas. Jaunietes arī uzskatīja vairākas izglītības un atbalsta iestādes, kuras uztvēra kā drošas: centrs MARTA, Pusaudžu resursu centrs, Jauniešu māja, psihologa prakse, Liepājas Universitāte, vidusskola, tehnikums. Tomēr visbiežāk kā droša vieta tika minētas privātas vietas – tuvāko draugu dzīvesvietas, savas mājas. Drošās vietas tika identificētas kā tādas vietas, kurās “neviens netraucē”, “neaiztiek” vai tieši otrādi – vietas, kur ir “drošie” cilvēki apkārt, piemēram, ģimenes ar bērniem vai “ir daudz kameras”, vai vietas, kurās var justies emocionāli un fiziski droši (piemēram, drauga dzīvesvieta).
1.3.2.Nedrošās vietas
Savukārt kā nedrošas vietas tika identificētas dienesta viesnīca (Ganību ielā), Jūrmalas parks vakaros un naktīs, deju studija, pilsētas centrs vakaros, Rožu laukums, ap Pētertirgu, ap CSDD tumsā, Bāriņu iela, ap tirdzniecības centru Kurzeme, Oskara Kalpaka vidusskola, mežs pie pludmales (vakaros), laukums pie Dzīvnieku patversmes, apkārtne ap naktsklubu Lācis, Raiņa parks tumsā, vidusskola, apkārtne ap dzelzceļa staciju, Bērnu laukums ar kuģi netālu no Metalurga, bērnu laukums Karostā, Ezerkrasta skatu tornis, skola. Tāpat nedrošas vietas tika identificētas jauniešu dzīvesvietā, piemēram, kaimiņi, bijušā drauga mājas. Nedrošas vietas tika identificētas, balstoties uz trim faktoriem: 1) tumsas iestāšanās; 2) vietas, kur personīgi piedzīvotas nedrošas situācijas (apvainojumi, uzmākšanās); 3) vietas, kurās uzturas “nedrošie” cilvēki, piemēram, bezpajumtnieki, cilvēki apreibinošu vielu ietekmē. Šie dati ne tikai identificē nedrošas vietas pilsētā, bet arī nerisinātas sociālās problēmas un to mērķgrupas, piemēram, atkarību izraisošu vielu lietošana publiskās vietās, bezpajumtniecība, sabiedriskās kārtības neievērošana (piemēram, agresīva uzvedība, uzmākšanās).
1.4.Jauniešu vajadzības vardarbības novēršanā
Šajā sadaļā apkopoti gan pašu jauniešu ierosinājumi, gan tie ietiekumi, kuri iegūti datu analīzes rezultātā.
1.4.1.Informatīvās aktivitātes, kur meklēt palīdzību
Jaunietes pauda pārliecību: lai gan palīdzības un atbalsta sistēma varētu šķist pašsaprotama un zināma, tā nemaz tāda nav:
Vienkārši jābūt visiem informētākiem, man liekas, ka it kā jau visur ir, tur centrs MARTA, palīdzības telefoni utt. Bet īstenībā ļoti daudzi cilvēki nezina.
Jaunietes uzskatīja, ka sabiedrības informētība par palīdzības resursiem nav pietiekoša un to ir svarīgi uzlabot.
1.4.2.Risināt kaitējošas sociālās normas
Diskusijas dalībnieces identificēja vairākas kaitējošas sociālās normas kā šķēršļus, kas attur ziņot par vardarbību un meklēt palīdzību. Viena no kaitējošām sociālajām normām, ko jaunietes visbiežāk rosināja risināt, ir cietušo vainošanas kultūra Latvijā:
Jo, piemēram, par sievietēm, mums tiek stāstīts, ka mēs pašas esam vainīgas, nu no citu sieviešu skata punkta un mēs tam ticam, ka mēs esam nepareizi apģērbušās, nepareizi izturējušās. Popularizēt tieši to, ka mēs neesam vainīgas, ka ar mums viss ir kārtībā. Un, ka mums vajag palīdzību, ne jau tā pēc, ka ar mums ir kaut kas nepareizi, bet tāpēc, ka man izdarīja pāri.
Cietušo vainošana ir sociāla prakse, ko raksturo atbildības par notikušo vardarbību daļēja vai pilnīga novelšana uz cilvēku, kurš ir cietis, nevis uz to, kurš vardarbību veicis. Kā norāda vardarbībā cietušās jaunietes, šī vainošana var izpausties dažādos veidos, piemēram, tiešā vainošanā, kad vaina par pāridarījumu tiek pārlikta uz cietušo; nodarījuma noniecināšana, minimalizēšana, arī vienaldzība, radot pārliecību, ka nodarītā vardarbība nav pietiekoši svarīga vai nopietna, lai par to runātu; varmākas reputācijas aizstāvēšana, padarot cietušā ziņošanu par tādu kā nodevību; vardarbības turpinājums savukārt izgaismo pārliecību, ka reakcija uz ziņoto izraisīs jaunu vardarbību un traumatizāciju (2.tabula).
2.tabula Cietušo vainošanas izpausmes jauniešu pieredzē.
|
Cietušo vainošanas veidi |
Citātu piemēri |
|
Tiešā veidā vaino, uzliek atbildību uz cietušo |
-Ka tu esi vainīgs, ka tu gāji pa to ielu. -[..] tā vietā, lai vecāki viņu atbalstītu, viņu vaino, pati vainīga, pati izprovocēji. -[..] nosodīs par to tā kā, ka tu atļāvi, ka tā ir tava vaina. |
|
Netic un apšauba notikušo |
-[..] tev ir tā kā bailes, tev neuzticēsies, ka tu melo -[..] citi cilvēki, kas domā, ka tas ir tikai uzmanības pievēršanai -Bailes par to, ka neticēs |
|
Notikušā noniecināšana un vienaldzība |
-Nu jā un tad liekas, nevienam jau īsti neinteresē, kas ir noticis. -Vai arī liekas mazsvarīgi, nu uzbruka, uzbruka, ko tur tagad padarīsi. |
|
Vainīgā aizstāvēšana |
-Vēl arī tas, ka negrib par to cilvēku neko teikt, negrib nodot to cilvēku, lai viņam ir nepatikšanas. -Ja cilvēks man ir tā kā zināms, tad ir tāds kā respekts, piemēram, un ja tu kādam pastāstīsi, viņi nodomās, ka tas cilvēks jau tā nedarītu. |
|
Vardarbības turpinājums |
-[..] upuris domā, ja es pateikšu, man atkal var nodarīt pāri |
Diskusijas dalībnieces arī piedāvā risinājumus mazināt cietušo vainošanu. Viens no tiem – vardarbības atbildības “atdošana atpakaļ” varmākam:
Man liekas vienkārši globāli, jāmainās tam faktam, ka šī tēma ir tāda tabu tēma, par kuru nedrīkst runāt un arī jāmainās, tam, ka upuriem ir jābūt kaunam, par to, kas notika, jo patiesībā jau kaunam ir jābūt tam otram cilvēkam. Vienkārši globāli ir jāmainās tam, kā tiek uztverta vardarbība.
Šāda veida vēstījumu var izmantot sabiedrības informēšanas kampaņās, uzsverot, ka vardarbība vienmēr ir varmākas atbildība.
Otrs piedāvātais risinājums uzsver varmākas nesodāmības pārliecības mazināšanu ar daudz aktīvāku vēršanos pret varmāku nodarīto un atbildības uzņemšanos par savas uzvedības sekām:
Viena lieta, lai, piemēram, būtu vairāk sekas par to, ko vīrieši dara sievietēm, jo viņi tiešām tiek brīvībā. Daudz ko viņa dara, un daudz kas nav uztvertas pietiekami nopietni.
Interesanti, ka šie jauniešu ieteikumi cietušo vainošanas kultūras izskaušanā tiek norādītas kā efektīvas intervences stratēģijas arī vardarbības novēršanas literatūrā. Bez jau minētājām stratēģijām sabiedrības līmenī, literatūrā tiek arī uzsvērtas stratēģijas institucionālā līmenī, piemēram, speciālistu apmācības darbam ar cietušo, kas balstīts traumas izpratnē.
1.4.3.Atbalsta resursi jauniešiem
Diskusijas dalībnieces identificēja atbalsta resursu nepieciešamību jauniešu mērķgrupai. Viena no vajadzībām – atbalsta grupas jauniešiem vardarbības seku risināšanā.
Jaunietēm tika arī jautāts par mentoru atbalsta iespējamību vardarbībā cietušiem jauniešiem. Divas jaunietes dalījās pieredzē, ka ir saņēmušas mentora atbalstu, vienā gadījumā – mentoram kļūstot pat par labāko draugu. Jaunietēm tika arī jautāts, vai viņas sevī redz šo mentora potenciālu, atbalstot citu jaunieti. Diskusiju dalībnieču atbildes labi izgaismo, kādēļ šī ideja nav ētiski un praktiski piemērota jauniešiem, kuri joprojām ir atlabšanas procesā un nav profesionāli un praktiski gatavi šāda veida lomai, tādējādi radot retraumatizācijas un cita veida riskus:
Gan jā, gan nē, tas ir ļoti grūts darbs. Tas ir darbs, kas vai nu ir sirdī, vai nav, vai nu tam cilvēkam tiešām palīdzi un atdot visu, ar visu savu dvēseli, un tad tu nes to visu mājās, ja tam cilvēkam ir slikti, tad tev ir slikti un tev ir jāmācās un tev jāmāca to cilvēku. Ļoti grūti, bet patīkami, ja kādam palīdzi un viņš jūtas labāk, arī uzreiz tu jūties labāk.
Es varētu tikai morāli palīdzēt. Man vienkārši tādi ieteikumi nav. Es pati no tā ciešu un īstenot kaut ko vērtīgu es neticu vai es varētu.
Moderators: Kā tā morālā palīdzība izskatās?
Grūti pateikt. Es uzklausītu cilvēku tajā situācijā.
Mentoru atbalsts var kalpot kā viens no rehabilitācijas posmiem. Arī pētījumu pierādījumi rāda, ka šāda veida atbalsts var būt efektīvs. Vienlaikus jāuzsver, ka mentori-izdzīvotāji var būt lielisks atbalsta resurss, bet ir vairāki priekšnosacījumi, lai atbalsts būtu drošs un efektīvs, piemēram, personiskā stabilitāte (pietiekošs laiks pagājis kopš rehabilitācijas un atlabšanas), atbilstoša sagatavotība (piemēram, vardarbības traumas izpratne, aktīvas klausīšanās prasmes, skaidras ētiskās un profesionālās lomas un robežas u.c.) un pieeja supervīzijai.
Kā vēl vienu vajadzību, ko jaunietes minēja, bija situācijas, kad nereti nepieciešama ilgstošas psiholoģiskas palīdzības saņemšana bez maksas.
Papildu diskusijas dalībnieku identificētājiem ieteikumiem, datu analīze ļauj arī identificēt papildu ieteikumus, lai uzlabotu jauniešu iespējas dzīvot no vardarbības brīvā vidē gan skolā, gan mājās:
- Analīze rāda, ka skolas vide ir būtiska vardarbības vieta, turklāt norāda uz augstu vardarbības desensitizācijas un normalizācijas līmeni skolas vidē. Tādēļ svarīgi stiprināt skolas drošības kultūru, aktīvi novēršot vardarbības riskus un aktīvi risinot vardarbības gadījumus.
- Tāpat analīze rāda, ka jaunieši baidās vērsties pēc palīdzības vardarbības ģimenē gadījumā, jo nevēlas ģimenes izjukšanu, tādēļ svarīgi attīstīt tāda veida atbalstu, kas nodrošina intensīvu terapeitisko darbu ar visu ģimeni situācijās, kad vardarbības risks nav dzīvībai bīstams, bet ir hronisks.
- Jaunieši neuzticas atbalstu sniedzošiem speciālistiem, tos uztverot par kontrolētājiem. Jāizstrādā vadlīnijas speciālistiem, kā komunicēt ar jauniešiem, kuri piedzīvo vardarbību mājās, lai veicinātu uzticības attiecības un ņemtu vērā jauniešu perspektīvu (piemēram, mazinātu jauniešu atbildības sajūtu, ka, ziņojot par vardarbību, viņš “izjauc” ģimeni).
2.Vardarbībā cietušās sievietes
Šī nodaļa organizēta trīs apakšsadaļās. Pirmā sadaļa fokusējas uz tiem šķēršļiem, kurus sievietēm bija jāpārvar, lai atstātu vardarbīgās attiecības. Šie šķēršļi parāda, ka iešana vai palikšana nav individuāla izvēle, bet apstākļi, kas kavē izbēgt vardarbīgas attiecības. Otrā sadaļa pievēršanas vardarbībā cietušo sieviešu sadarbības pieredzei ar dažādām institūcijām atbalsta, palīdzības un atveseļošanās centienos. Trešā sadaļa pievēršas pēcšķiršanās vardarbībai, ko diskusijas dalībnieču pieredze identificē kā vājo posmu esošajā vardarbības novēršanas sistēmā gan valsts, gan pašvaldību līmenī.
2.1.Šķēršļi, kuri jāpārvar, lai atstātu vardarbīgas attiecības
Gan publiskajā diskursā, gan nereti speciālistu vidū valda neizpratne, kādēļ vardarbībā cietušās sievietes neiet prom no vardarbīgām attiecībām. Šāda un līdzīgu jautājumu uzdošana atspoguļo zināšanu trūkumu par tām realitātēm, ar ko saskaras vardarbībā cietušie. Atstāt vardarbīgas attiecības nav vienas reizes lēmums, bet garš, sarežģīts process, kas vidēji prasa 5-7 mēģinājumus atstāt vardarbīgas attiecības. Turklāt augstākie riski sievietes veselībai, drošībai, dzīvībai ir tieši tajos brīžos, kad notiek mēģinājums vardarbīgās attiecības atstāt. Zinātniskajā literatūrā jau izsenis ir identificēti vismaz 50 šķēršļi, ar ko saskaras vardarbībā cietušas sievietes, mēģinot izbēgt no vardarbīgām attiecībām. Vardarbībā cietušo sieviešu interešu organizācijas gadu laikā ir papildinājušas šo šķēršļu kopumu līdz 60 šķēršļiem, vairāk atspoguļojot tās realitātes, ar ko saskaras cietušās sievietes no īpaši marginalizētajām sabiedrības grupām.
Arī diskusijas ar vardarbībā cietušām sievietēm datu analīze parāda, ka ceļš uz palīdzības meklēšanu nav viens solis, bet smags, pakāpenisks process. Dažādo šķēršļu kopums rada apstākļus un vidi, kas padara vardarbīgu attiecību atstāšanu par sarežģītu un ilgu procesu, nevis cietušās personas izvēli. Katrs no identificētajiem šķēršļiem atspoguļo nevis cietušā individuālu izvēli, bet strukturālas, sociālas, institucionālas, politiskas u.c. barjeras, kas bremzē vardarbīgu attiecību atstāšanu. Jo labāk spēsim šos šķēršļus identificēt un izjaukt, jo labākas izdzīvošanas iespējas radīsim vardarbībā cietušajiem izbēgt no vardarbīgām attiecībām.
2.1.1.Apkārtējo spiediens saglabāt vardarbīgās attiecības
Dati rāda, ka sievietes izjūt milzīgu spiedienu no apkārtējiem cilvēkiem – tuviniekiem, kopienas un pat speciālistiem – saglabāt “ģimenes tēlu” par spīti vardarbīgām attiecībām tajās: gaidas būt “labai sievai” vai “labai mātei” spiež izdzīvojušos palikt vardarbīgās attiecībās ārējā tēla, reputācijas, stabilitātes un citu iemeslu dēļ.
2.1.1.1.Ģimenes un līdzcilvēku spiediens
Vairāku sieviešu pieredzē spiedienu saglabāt laulību pauda šo sieviešu tuvākais “ciems”: citi ģimenes locekļi, radinieki, draugi. Piemēram, vienā gadījumā tā bija sievietes mamma:
Tajā brīdī, kad es šķīros, man nebija no viņas [mammas] atbalsts, bet tieši nosodījums, ka es uzdrīkstos pārtraukt attiecības un visi tie standarta teksti “ko tu darīsi savā vecumā?”[..] Un tad viņa teica, ka Dievs tev ir iedevis tādu dzīvi, tagad tu no tās atteiksies, ka es neesmu pateicīga.
Sieviešu pieredze arī rāda, ka nepakļaušanās šim spiedienam palikt vardarbīgās attiecībās par katru cenu, nāk ar sāpīgu “maksu”, zaudējot attiecības ar tiem līdzcilvēkiem, kuri šo spiedienu uzturējuši:
[..] ejot tam visam cauri, es pazaudēju daudz radiniekus un draugus, jo bija tā, kad pirms šķiršanās bija kas teica, nu kā tu vari no viņa šķirties, viņš tev visu ir nodrošinājis, kur tev citur būs labāk.
Piedzīvojot šādu līdzcilvēku novēršanos, cietusī sieviete pieredz otrreizēju viktimizāciju: ne tikai varmākas radīto, bet arī līdzcilvēku, saņemot sodu par šķietami stabilas savienības “izjaukšanu” un sociāli izolējot cietušo sievieti.
2.1.1.2.Reliģiskās kopienas spiediens
Reliģisko kopienu pārstāvji nereti prioritizē piedošanu, samierināšanos un palikšanu attiecībās pār cietušo drošību un tiesībām dzīvot bez vardarbības. Vairākas sievietes bijušas/joprojām ir aktīvas dažādu reliģisko kopienu dalībnieces, taču, saskaroties ar vardarbību no saviem vīriem un cenšoties izrauties no vardarbības, meklējušas atbalstu šajās kopienās. Taču tā vietā no draudzes vadītājiem un draudzes locekļiem piedzīvoja cietušo vainošanu, nosodījumu, pat ilgstošu emocionālu vardarbību, lai saglabātu laulību, neraugoties uz vardarbību tajā:
[..] tur ir tas uzskats, ka ir nešķiramā laulība, vīrietis galva, sieviete paklausīga, sieviete mājsaimniece. Un es domāju, ka tas deva milzīgu pagarinājumu tai manai laulībai, tieši tas, kad ir jācieš, tas ir normāli, daudz kur vainoja pašu sievieti, ka tu ne tāda, ka tu ne to gribi, ka tu nesamierinies ar kaut kādām lietām.
[..] pēc tam tā sajūta bija, ka es tā kā esmu tā nepareizā, es esmu nepareizi izdarījusi, ka es esmu tā kā nederīga vairs šajā kristīgajā pasaulē, ka es tur esmu šķīrusies.
-[pārmetumi], kā es vispār varu rīkoties pret to, ko Dievs man ir devis, jo tikai Dievs mūs ir savedis un nekā citādāk es nedrīkstu un nevaru to šķirt.
Sieviešu pieredzes rāda, ka palikšana laulībā šajās kopienās tika vērtēta augstāk par ciešanām, ko radīja šīs attiecības. Turklāt nosodījumu saņēma cietušās sievietes, nevis vīri-vardarbības veicēji. Tā rezultātā sievietes šīs kopienas pametušas. Tikai vienā gadījumā cietusī sieviete, spiesta pāriet citā konfesijā, saņēmusi atbalstošu attieksmi no jaunās draudzes vadītāja, kas ir kalpojis kā būtisks atbalsta un drošības punkts centienos pārtraukt laulību ar varmāku.
[..] viņš mani atbalstīja un tas tiešām daudz deva. Jo arī viņš pateica, ka tā nevar, tā nedrīkst un tas noteikti iedeva tādu spēku.
2.1.1.3.Speciālistu spiediens
Vismaz divas sievietes bija saskārušās ar speciālistiem, kas izdarīja līdzīgu spiedienu saglabāt vardarbīgās attiecības, izmantojot reliģiskus argumentus (piemēram, “tā ir Dieva griba”).
Citā gadījumā kāds speciālists cietušās sievietes radinieces klātbūtnē pauda neizpratni, kā cietusī sieviete var šķirties no tik “smaidīga un forša vīrieša”, kas šajā gadījumā bija vardarbības veicējs. Cietusī sieviete šo spiedienu piedzīvoja kā traumatizējošu, jo tā vietā, lai saņemtu atbalstu un drošību, pretī saņēma vēl vienu veidu, kā varmāka var turpināt vardarbīgu kontroli, jo tālākā speciālista attieksme atbalstīja varmāku.
2.1.2.Cietušo vainošana
Cietušo vainošana ir milzīgs šķērslis, ar ko cietušās sievietes saskārās un nereti joprojām piedzīvo viņu ciešanu apšaubīšanu, vainošanu vai vardarbības attaisnošanu:
Es dzirdēju bieži, ka viena pagale jau nedeg
[..] radinieki, kas nostājās varmākas pusē, viņi teica, ka pati esi vainīga pie tā.
Man teica, ka es pārspīlēju un tevi jau nost apmēram nesit, un es tad ļoti ilgus gadus vienkārši neticēju [ka tā ir vardarbība]
Cietušo vainošana rada virkni seku: nostiprina vēstījumu, ka vardarbība ir provocēta un pelnīta; padara vardarbību neredzamu; atņem cietušajiem tiesības uz drošību un aizsardzību. Savukārt varmākam nostiprina pārliecību par nesodāmību; normalizē vardarbības klātbūtni kā ikdienišķu lietu kārtību.
2.1.3.Vardarbības minimalizēšana
Vardarbības atzīšana tika identificēts kā ārkārtīgi liels izaicinājums vardarbībā cietušajām sievietēm, īpaši sākot apzināties, ka tiek piedzīvota vardarbība. Šis šķērslis izpaudās gan kā internalizēta vardarbības minimalizēšana un noliegšana, gan šādu vēstījumu saņemšana no apkārtējiem:
[..] gribas attaisnot to vardarbību, ka tas bija normāli, mums taču bija grūti un es mēģinu sevī tā kā pateikt.
Es ticu, ka ļoti daudz tādas ģimenes. Un visi domā, ka tas ir normāli, ka tētis sit.
Jāuzsver, ka par cietušo vardarbības minimalizēšanu un noliegšanu ir atbildīgi vairāki faktori: sistemātiska neticēšana cietušajiem, sociālās normas vardarbības attaisnošanā un normalizācijā. Tāpat sekas šim šķērslim ir ārkārtīgi negatīvas: tās liek cietušajiem apšaubīt vardarbības negatīvo ietekmi vai padarīt gandrīz jebkuru vardarbības izpausmi par “nekas jau traks nenotika”.
2.1.4.Vardarbības liecinieku bezdarbība
Vēl viens šķērslis, ar ko sievietes bija saskārušās, bija līdzcilvēku bezdarbība, lai gan līdzcilvēki bijuši liecinieki vardarbības izpausmēm, bet nav iejaukušies baiļu, stigmas, normalizācijas vai citu iemeslu dēļ. Kad sievietēm bija izdevies pamest vardarbīgas attiecības, vairākām sievietēm līdzcilvēki atzinās, ka ir zinājuši par vardarbību, bet nav iejaukušies:
Manā gadījuma, mans tuvākais cilvēks ir mamma, viņa teica, es jau sen to redzēju, bet es tev neteicu, lai tevi neapvainotu. Tagad es viņai saku, kāpēc tu man neteici to tad, kad tu jau to redzēji, viņa saka, bet tu jau nebūtu klausījusies manī. Liekās, ka it kā grib tevi pasargāt no tā, bet neuzdrošinās, tevi pabakstīt.
Manā gadījumā, kopējie draugi un paziņas pēc tam teica, ka mēs jau visu redzējām, kā tur viss notiek un tā, bet mēs tur nejaucāmies tajā ģimenes lietā. Bet ar to iejaukšanos arī tā, it kā jau tu palīdzi, bet reizēm var nodarīt arī pāri. Sabiedrība neuzdrošinās ne tikai par to runāt, bet arī aizrādīt, nedod Dievs, tas nav pieņemts.
Abos citātos par attaisnojumu neiejaukties un aizsargāt cietušo kalpoja pārprasta izpratne par rūpēm. Pirmajā gadījumā – pasīva “saudzēšana” no vardarbības atpazīšanas, bet otrajā gadījumā – pārliecība, ka vardarbības ir privāta lieta, pat ja tā notiek acu priekšā, un šķietamās pieklājības un privātuma normas tiek vērtētas augstāk par otra cilvēka drošību.
Daudz mazāk sieviešu pieredzes stāstos iespējams identificēt tādus līdzcilvēkus, kuri ir palīdzējuši vardarbību risināt un atbalstījuši sievietes. Piemēram, vienā gadījumā lēmums atstāt vardarbīgās attiecības nāca pēc draudzenes daudzajiem iedrošinājumiem vērsties pēc palīdzības centrā MARTA. Divos gadījumos sievietes vecāki kalpoja par sākotnējiem drošības un atbalsta punktiem, piemēram, nodrošinot jaunu dzīvesvietu. Vienā gadījumā ģimenes ārsta iedrošinājums dokumentēt fiziskās vardarbības sekas kalpoja kā sākuma punkts palīdzības meklēšanā. Savukārt citā gadījumā darba devēja vai darba kolēģu atbalsts tika īpaši novērtēts, stiprinot cietušās sievietes rīcībspēku, autonomiju un dzīves sākšanu no jauna.
2.1.5.Sociālā stigma
Cietušās sievietes sociālo stigmu identificēja kā vēl vienu šķērsli, ar ko bija saskārušās un ko bija jāpārvar:
[..] nepatīk stāstīt, kas ir pārciests, ka tev cits ir spēris un tad riba salauzta.
Sievietes norādīja, ka sevis identificēšana ar cietušā vai upura lomu šķita sveši un pazemojoši:
Man laikam vēl bija grūti sevi apzināties, ka tu esi upuris [..] Laikam grūti saprast, ka tu esi cietis vai negribas laikam to saprast, ka tu esi cietis no tās vardarbības.
Tāpat sievietes dalījās, ka piedzīvojušas bailes un neziņu par to, kā apkārtējie reaģēs uz patiesības atklāšanu. Piemēram, viena no sievietēm to identificēja kā sociālu kaunu, kad ārēji viņas attiecības ar vīru izskatījās “ideālas”, taču patiesībā tās bija ārkārtīgi vardarbīgas:
Bija grūti sevi pārvarēt, stāstīt kādam atklāti, kas ir pārdzīvots un kas notiek, jo arī tāpat atkal ja arī vizuālais tēls ārpusē likās, arī to ko redzēja citi, ak Dievs ideāli cilvēki un viss forši un super pāris un viss ir ļoti labi, īstenībā mājās notika pilnīgi pretēji.
Sieviešu pieredze liecina, ka ar vardarbību saistītā stigma ir būtisks šķērslis meklēt palīdzību un atklāti runāt par vardarbības pieredzi.
2.1.6.Pašvērtības iznīcināšana
Vardarbība iznīcina cietušā rīcībspēku un autonomiju, kas kļūst par vēl vienu šķērsli, kas neļauj izrauties no vardarbīgām attiecībām:
Manā gadījumā man arī likās, ka tas ir normāli, ka tā drīkst. Es, piemēram, nezināju, ka man ir savas tiesības. Un tālāk, protams, psihologs pastāstīja, ka katram ir savas robežas, vai kā pateikt, kad ir tiesības, es jau viņai teicu, forši, ka ir kāds cilvēks, kas tev pasaka, ka tev ir cilvēktiesības, jo tu nezināju, ka tev tādas ir. Tā, kā tev nezinu, nemāku pateikt, brīvā griba, nē, ka tev ir tiesības, ka tev ir tiesības vispār dzīvē uz kaut ko.
Kā rāda citāts, cik svarīgs ir atbalstošs, nenosodošs, profesionāls atbalsta punkts no malas, kas ļauj šo barjeru pārvarēt, kas ir vienlīdz svarīgi vardarbīgu attiecību pārtraukšanas brīdī, gan ilgtermiņā atjaunojot sievietes pašvērtības sajūtu.
2.1.7. Emocionālā pieķeršanās varmākam
Viena no diskusijas dalībniecēm uzsvēra traumā balstītu saikni ar varmāku jeb emocionālo pieķeršanos kā šķērsli, kas bija jāpārvar, lai tiktu prom no vardarbīgām attiecībām:
Man bija visgrūtākais, lai vai kā man tagad neticas, bija emocionāli pārtraukt attiecības, jo tomēr vardarbība bija vairāk emocionāla un tad kā visu laiku prāts mēģināja pārliecināt, ka viss jau tā kā būs labi un ka nav tik slikti un ka tā jau var dzīvot. Tā kā visgrūtāk ir pārtraukt tās attiecības. Tā kā piesaiste cilvēkam.
Kopīga attiecību vēsture, “labie brīži” vardarbības cikliskumā, varmākas labošanās solījumi u.c. faktori nereti rada ilūziju par cerībām uz vardarbības izbeigšanos, kas padara aiziešanu no vardarbīgām attiecībām sarežģītu.
2.1.8.Informācijas trūkums par pieejamiem atbalsta resursiem
Sabiedrības izglītošana par pieejamiem resursiem vardarbībā cietušiem ir sadrumstalota un nepietiekoša. Arī vardarbībā cietušās sievietes norādīja, ka piedzīvojušas šo šķērsli – neziņu, kur un kā meklēt palīdzību, atstājot vardarbīgas attiecības:
Kad tu stāvi uz ielas ar vienu somu rokās, nu nav viegli.
Piemēram, vienā gadījumā cietusī sieviete izmisumā un neziņā vērsās pie pirmās iestādes, kas šķitusi tā vieta, kur saņemt kādu informāciju, ko darīt tālāk – policijā:
[..] es nezināju uz kurieni man iet [.. ] Es aizgāju prasīt, ko man darīt. Es nezināju, ko darīt.
Atsevišķas sievietes bija dzirdējušās par centru MARTA un pirmo palīdzību meklējušas centrā:
Es nezināju, kas ir jādara, nu pilnīgi neko. Bet tad, kad es satiku arī centrs MARTA sociālo darbinieci X [..] tad jā, viņa visu iezīmēja - to ceļu, kāds ir ejams.
Taču vairumā gadījumu sievietes pašas saviem spēkiem bija sākušas vardarbīgo attiecību risināšanu:
Es atkal domāju par to krīzes brīdi. Draugiem negribi teikt un radiem arī īsti negribi teikt. Jā, par to krīzes brīdi, man nebija toreiz informācijas, kur man vienai pašai iet. Es pārgulēju mašīnā tonakt un tad es izdomāju, kur es iešu.
Citos gadījumos sievietes vērsušās pēc palīdzības tikai tad, kad ar pašas spēkiem ir bijis par maz, lai tiktu galā ar vardarbības sekām, piemēram, meklējot psiholoģisku palīdzību, lai pārstrādātu traumas, ko radījusi varmāka.
No vienas puses, cietušās sievietes demonstrē lielu iekšējo spēku, ejot prom no vardarbīgām attiecībām un risinot tālākās grūtības pašu spēkiem, taču, no otras puses, ārkārtīgi būtiska ir institucionālā atbildība nodrošināt tādus informācijas resursus jeb rīcības plānu, kas pēc iespējas vairāk atvieglotu pirmās palīdzības meklēšanas ceļu cietušajiem.
2.1.9.Nedroša nākotne
Eksistenciālas bailes un nedrošība par nākotni tika identificēts sieviešu stāstos kā vēl viens šķērslis, kas viņām bija jāpārvar:
[..] ko man darīt? Kā man dzīvot? Un es it kā sapratu, bet kā man to izdarīt, izlēmības man nepietika, man bija bailes pazaudēt bērnu, man bija bailes kaut kur vispār iet, kaut kur kaut ko prasīt, vai pat palīdzību
[..] man bija bailes kā būs nākotnē, vai būs labāk, vai būs sliktāk? Un kā, nu kā viss būs ar bērniem, tā tas bija. Tas visgrūtākais, ir noticēt, ka var būt labāk
Šie divi citāti atspoguļo, ka iešana prom no vardarbīgām attiecībām nenozīmē cietušo izlēmības trūkumu, bet prasa tikt galā ar kompleksu nedrošību kopumu, šajos gadījumos: bailes par iztikšanu, bailes pazaudēt bērnus, informācijas trūkums par to, kā atbalsta un palīdzības sistēma strādā, kā arī psiholoģisks izsīkums noticēt, ka vardarbību var pārtraukt.
2.1.10.Ekonomiskā nedrošība
Par vardarbīgu attiecību pārtraukšanu cietušās sievietes ne tikai “maksā” emocionāli un sociāli, bet arī ekonomiski. Aiziešana no vardarbīgām attiecībām visbiežāk nozīmē, ka cietusī sieviete piedzīvos arī ekonomisko nedrošību, piemēram, zaudējot mājokli vai darbu:
[..] vīrs aiziet, viņam ir darbs, viņam ir nauda, viņam ir viss. Es palieku kā mājsaimniece principā bez ienākumiem, [..] man ir robs šajā jautājumā, ko es vispār varu rīkoties, ko es vispār varu darīt, jo man tiesa tagad saka, ka šobrīd, kad man ir jābūt tādiem un tādiem ienākumiem, lai bērni paliktu ar mani
[..] saņemties kur iet, jo tev nav izglītības, tev nav māju, nu tev nav nekā.
Ekonomiskā nedrošība pēc aiziešanas itin bieži cietušos spiež atgriezties vardarbīgās attiecībās, īpaši tad, ja sievietei nav atbalsta sistēmas (ģimene, draugi). Tādēļ ir ļoti būtisks institucionālais atbalsts sieviešu ekonomiskās drošības stiprināšanai, piemēram, palīdzot atrast jaunu dzīves vietu, darbavietu.
Tāpat sievietes minēja virkni praktisko resursi, kas nepieciešami fiziskai izdzīvošanai pēc aiziešanas. Ejot prom no vardarbīgām attiecībām, tas bieži nozīmē pilnīgu dzīves pamata zaudēšanu un dzīves sākšanu no nulles un šajā posmā sievietēm un viņu bērniem var būt visdažādākās praktiskas vajadzības.
Apkopojot šķēršļus, kas neļauj izkļūt no vardarbīgām attiecībām, tie parāda, ka izkļūšana prasa pārvarēt šķēršļu kopumu, kas saistīts ar vardarbības radīto traumu, dažāda veida pretestību no līdzcilvēkiem, sabiedrības un apkārtējās kopienas aizspriedumiem, praktiskiem izdzīvošanas izaicinājumiem.
2.2.Saskarsmes pieredze ar institūcijām
Diskusijas dalībnieču saskarsmes pieredze ar dažādām valsts, pašvaldības, nevalstiskām institūcijām iezīmē neviennozīmīgu ainu.
2.2.1.Laba sadarbība
Diskusijas dalībnieces iezīmēja dažus pozitīvas sadarbības piemērus. Interesanti, ka sieviešu atbildes uz jautājumu par to, kas viņu gadījumā raksturo labu sadarbību ar iestādi vai konkrētu speciālistu, bija drīzāk pieticīgi raksturlielumi: (1) tic vardarbības pieredzei un nevaino cietušo par notikušo; (2) pietiekoša izpratne par vardarbības dabu, tās izpausmēm, darbības mehānismiem; (3) zināšanas un atbalsts, kā “navigēt” atbalsta sistēmu; (4) sniedz reālajās vajadzībās balstītu profesionālu atbalstu. Piemēram, vienai diskusijas dalībniecei pietika vien ar atbalstošu attieksmi no speciālistiem, lai šo sadarbības pieredzi ieliktu kategorijā “laba sadarbība”:
Es gribēju teikt, ka man tas galvenais bija divos variantos gan psihoterapeits, gan pēc tam arī jurists, kas mani patīkami pārsteidza, ka viņa absolūti neapšaubīja, ko es saku un ticēja man. Tas, ka viņa ticēja, jā, man uzreiz tik labi palika.
Pie pozitīvas sadarbības pieredzes visbiežāk tika minēti centra MARTA speciālisti, individuāli psihologi, advokāti, juristi.
Es vispār esmu domājusi, ja MARTAI būtu vairāk tādas iespējas, tieši vairāk kaut ko darīt ar to klientu un mazāk tiem citiem, kas varētu nodarīt vēl papildus pāri.
Vēl kā pozitīvas sadarbības piemēri tika identificēts individuāls sociālā dienesta darbinieks, Bērnu aizsardzības centrs, Tiesībsarga birojs, abas policijas, tiesu izpildītājs.
2.2.2.Negatīva sadarbība
Diskusiju dalībnieču sadarbības pieredze iezīmē arī negatīvu pieredzi. Pirmkārt, visas vardarbībā cietušās sievietes skaidri norādīja uz institūciju savstarpējo nesadarbošanos vardarbības gadījumu risināšanā:
[..] katra tā iestāde strādā pilnīgi autonomi. Visur skraidu ar to savu “lapiņu”.
Diskusijas dalībnieces norādīja, ka šī starpinstitūciju nesadarbošanās ir ne tikai milzīgs slogs, bet arī neefektīva atbalsta pieeja un ārkārtīgi retraumatizējoša cietušajām personām:
Varbūt, lai būtu jāstāsta tikai vienreiz, jo savādāk, neskaitāmas reizes iet un stāstīt vienu un to pašu, tās konsultācijas laiks ir arī beidzies un tu atkal izstāsti, bet uz priekšu tas nekur neaizved. Aizej vienā vietā - stāsti, aizej atkal otrā vietā - stāsti [..] Tu centies sevi savākt un tikt vaļā no tās vardarbības, bet atkal un atkal tev plēš tās rētas augšā un atkal to visu. Vajadzētu, ka vienā iestādē tu izstāsti visu.
Otrkārt, pētījuma dalībnieču pieredze norāda uz sistēmisku trūkumu speciālistu darbā: institucionālais atbalsts visbiežāk ir orientēts uz procedūru izpildi un institūciju vajadzībām, nevis uz cietušās sievietes vajadzībām. Vardarbības novēršanas kontekstā cietušo pašnoteikšanās ir ārkārtīgi būtiska, jo vardarbība pati par sevi ir bijusi pašnoteikšanās atņemšana. Tāpēc pakalpojumu sniegšanā, atbalsta un palīdzības nodrošināšanā, komunikācijā rīcībspēka stiprināšana (piemēram, brīvība pieņemt lēmumu) ir jau daļa no atveseļošanās procesa.
Treškārt, puse no diskusijas dalībniecēm bija saskārušās ar speciālistiem, kuriem nav bijušas profesionālas zināšanas par pieejamiem pakalpojumiem vardarbībā cietušiem. Piemēram, speciālists nezināja kārtību, kā piešķirt sociālās rehabilitācijas pakalpojumu vardarbībā cietušai sievietei, tādēļ atteikts. Citā piemērā, lai saņemtu pagaidu aizsardzību no varmākas, cietusī persona nosūtīta uz Probācijas dienestu, kurš šāda veida aizsardzību nenodrošina.
Tāpat diskusijas dalībnieces bieži norādīja, ka speciālistiem trūka profesionālu zināšanu darbam ar vardarbībā cietušu personu:
[..] es saskāros ar to, ka sociālie darbinieki neizprot vardarbības tēmu, man tas tā sāpīgi. Jo ja sociālais darbinieks var pajautāt, kāpēc tad viņas neiet prom vienkārši? Nu tas man bija tāds: tev tas taču jāzina.
Ceturtkārt, visas diskusijas dalībnieces bija sakārušās ar speciālistu neprofesionalitāti un aizspriedumiem, īpaši cietušo vainošanu. Visbiežāk sievietes bija saņēmušas nosodījumu un pārmetumus, vainojot cietušo par vardarbības situāciju (nevis varmāku). Piemēram, vienā gadījuma cietusī sieviete bija saņēmusi pārmetumu no speciālista par “traumas radīšanu” bērnam tādēļ, ka vardarbības situāciju viņa ir risinājusi ar policijas izsaukšanu un pagaidu aizsardzības pieprasīšanu. Šajā gadījumā speciālists vērsās pret to, kurš ceļ trauksmi, nevis pret to, kurš pārkāpj likumu. Citos gadījumos sievietes saņēma nosodījumu par pretējo, jo nebija izrādījušas pietiekošu motivāciju risināt vardarbīgo situāciju, atbildību pārnesot no varmākas uz cietušo. Tāpat sieviešu pieredze identificēja, ka speciālistu noticēšana sievietes vardarbības pieredzei ir kaut kas tāds, kas ir jāizcīna un jāpierāda pašu spēkiem. Noticēšana ir “jānopelna”, nevis tā ir pieejama uzreiz.
Kopumā sieviešu pieredze identificē pozitīvas saskarsmes piemērus un cietušo subjektīvos kritērijus, kas saskarsmi ar institūcijām padara par labu un atbalstošu pieredzi. Vienlaikus diskusijas dati izgaismo augstu sekundāro viktimizāciju, piedzīvojot traumatisku saskarsmi ar dažādām institūcijām.
2.3.Pēcšķiršanās vardarbība
Lai arī diskusijas ar cietušajām sievietēm fokuss nebija tieši vērsts uz pēcšķiršanās vardarbību (angl.post-seperation abuse), tomēr sieviešu pieredzes stāsti šo vardarbības formu izgaismoja visvairāk. Diskusijas dalībnieces bija saskārušas vai joprojām piedzīvoja virkni pēcšķiršanās vardarbības izpausmes. Sieviešu pieredzē tas izpaudās kā attaisnojums komunicēt un turpināt izteikt draudus, būt emocionāli vardarbīgs (piemēram, pazemošana), manipulējot ar saskarsmes tiesībām ar bērniem, vēršot emocionālo vardarbību pret bērniem.
Lai arī parasti attiecību pārtraukšana ar varmāku tiek uzskatīta par risinājumu vardarbības pārtraukšanai, tomēr jau ilgstoši pētījumu pierādījumi ir izgaismojuši, ka daudzos gadījumos vardarbīgu attiecību šķiršana rada virkni jaunu vardarbības risku. Pēcšķiršanās posmā pastāv augsti riski letālai vardarbībai, vardarbības turpināšanai vai pasliktināšanai starp partneriem un vardarbības starp partneriem reizēm atsākšanai. Tādēļ ir ārkārtīgi būtiska vardarbībā cietušo aizsardzība ne tikai attiecību pārtraukšanas brīdī, bet arī pēc attiecību pārtraukšanas ar varmāku, kad pastāv liela varbūtība vardarbībai turpināties vai eskalēties.
Svarīgi arī uzsvērt, ka pēcšķiršanās vardarbība nav viens izolēts incidents, bet gan plaša taktiku sistēma, ko varmāka izmanto. Pēcšķiršanās vardarbībai var būt dažādi mērķi: pārliecināt cietušo atgriezties, turpināt kontrolēt un ietekmēt, neļaut cietušajai personai īstenot savas tiesības, atriebties, “uzvarēt” jeb pateikt pēdējo vārdu. Ņemot vērā, ka Latvijā par šo vardarbības formu runā ārkārtīgi maz, zemāk apkoptas biežākās pēcšķiršanās vardarbības formas un to piemēri (1.attēls).
1.attēls. Biežākās pēcšķiršanās vardarbības formas
|
1. Emocionālā vardarbība un vajāšana. Šī forma ietver pastāvīgu iebiedēšanu un emocionālu manipulāciju, piemēram:
2. Juridiskā vardarbība (angl.legal abuse). Varmāka izmanto tiesu sistēmu kā ieroci, lai turpinātu kontroli, piemēram:
3. Ekonomiskā vardarbība ar mērķi liegt cietušai personai finansiālu neatkarību un drošību, piemēram:
4. Bērnu izmantošana par kontroles rīku (angl.weaponizing children), lai ieriebtu otram vecākam, piemēram:
5. Sociālo saišu sagraušana ar mērķi panākt cietušās personas sociālo izolēšanu un reputācijas graušanu, piemēram:
6. Letāla vardarbība. Šķiršanās process ir laiks ar visaugstāko slepkavības risku, īpaši, ja varmāka ir izteikti kontrolējošs |
Avoti: (1) Spearman KJ, Vaughan-Eden V, Hardesty JL, Campbell J. Post-separation abuse: A literature review connecting tactics to harm. J Fam Trauma Child Custody Child Dev. 2024;21(2):145-164. doi: 10.1080/26904586.2023.2177233; (2) Spearman, K. J., Hardesty, J. L., & Campbell, J. (2023). Post-separation abuse: A concept analysis. Journal of advanced nursing, 79(4), 1225–1246. https://doi.org/10.1111/jan.15310
Tāpat diskusijas dalībnieču pieredze parāda: pat ja attiecības izbeigtas un iesaistītas puses nedzīvo vienā mājsaimniecībā, sistēmas vājie punkti ļauj turpināt vardarbību ar citu taktiku. Sievietes bija piedzīvojušas juridisko vardarbību, kad varmākas pārsūdz tiesu lēmumus par pagaidu aizsardzību vai iesūdz tiesā par nepatiesas informācijas sniegšanu, neslavas celšanu; saņemot draudus no varmāku advokātiem par iespēju tikt iesūdzētai tiesā. Visbiežākā vardarbības taktika, ar ko diskusijas dalībnieces saskārās, bija bērnu izmantošana par vardarbības rīku, lai turpinātu kontrolēt un ietekmēt. Piemēram, divos gadījumos tika izmantota tā saucamā “aizgādības vajāšanas” (angl. custody stalking) vardarbības taktika, kurā varmāka izmantoja esošo bāriņtiesu sistēmu, lai iegūtu aizgādības tiesības ar mērķi atriebties otram vecākam, nevis veidot jēgpilnas attiecības ar bērniem un pildītu tēva lomu. Vienā gadījumā sievietei izdevās pierādīt bāriņtiesai šo taktiku (varmākam nemaz nebija tuvu attiecību ar bērnu).
Diskusijas dati ar cietušām sievietēm ļauj identificēt vairākus institucionālos vājos punktus (gan valsts, gan pašvaldības līmenī), kas varmākam ļauj esošās sistēmas (tiesībsargājošo, bērnu tiesību aizsardzības, sociālā atbalsta u.c.) izmantot kā vardarbības instrumentu: (1) vardarbības aizstāšana ar “konfliktu”; (2) varmākas tiesības uz saskarsmi svarīgākas par bērna drošību; (3) institucionālā bezspēcība risināt pēcšķiršanās vardarbību. Zemāk analizēti šie sistēmiskie robi, kas padara šo vardarbības formu iespējamu institucionālajā kontekstā.
2.3.1.Vardarbības aizstāšana ar “konfliktu”
Sieviešu pieredze liecina, ka tiesas/bāriņtiesas nespēj nošķirt divpusēju vecāku konfliktu no vardarbīgām attiecībām:
[..] labi, centrs MARTA tas ir viens, viņi identificē vardarbību, bet visur citur, kur es gāju, viņi to neidentificēja. Bāriņtiesa, kaut kur visur citur, kur tu esi saistībā ar to šķiršanos, nekur neredz kā vardarbību [..] tu ar to savu vardarbību kaut kur sēdi viens, ir, protams, centrs MARTA, bet tā ārpus šī, nekas neeksistē laikam, tu vienkārši šķiries vai visi tādi pliki papīri un jūs abi divi esat pilnīgi vienlīdzīgi cilvēki, tajā papīru jautājumā.
Sieviešu pieredzē tiesu/bāriņtiesu nespēja atšķirt divpusēju vecāku konfliktu no vardarbīgām attiecībām izpaudās divos veidos: lemjot par attiecību pārtraukšanas veidu un nosakot saskarsmes tiesības starp vecāku un bērnu.
Vairākas sievietes bija saskārušās ar situāciju, kad tiesas/bāriņtiesas bija uzspiedušas mediācijas procesu vardarbīgu attiecību situācijā:
Mans viedoklis netika ņemts vērā tajā brīdī, kad man ar varu mēģināja uzspiest mediācijas procesu.
Mums bāriņtiesā arī lēmums bija punkts, ka mums obligāti ir jāiet mediācijas procesā, viņi būtībā to uzlika kā pienākumu mums to darīt.
Situācijās, kurās ir konstatēta vai pastāv pamatotas aizdomas par vardarbību, speciālisti nedrīkst izmantot mediāciju, jo abas puses neatrodas vienādās varas pozīcijās. Izmantojot mediāciju vardarbīgu attiecību gadījumos, tā kļūst par vēl vienu varas un kontroles iespēju varmākam.
Tā pati kļūda tiek pieļauta, lemjot par saskarsmes tiesībām un piešķirot tās arī varmākam. Rezultātā cietušās sievietes ir spiestas turpināt “sadarboties” ar varmāku. Savukārt varmākam ir iedots vēl viens instruments vardarbības turpināšanai.
2.3.2.Varmākas tiesības uz saskarsmi svarīgākas par bērna drošību
Neizšķirot starp vardarbīgām un t.s. “strīdnieku” lietām, esošā pieeja prioritizē varmākas (visbiežāk – tēva) tiesības uz saskarsmi pār bērna drošību. Lai gan neapstrīdams ir fakts, ka bērni, kuri ir liecinieki vecāku vardarbībai, arī ir šī vardarbības upuri, tomēr tas neatspoguļojas atbildīgo iestāžu lēmumos, kad tiek lemts par saskarsmes tiesībām. Saskaņā ar sieviešu pieredzi vardarbības klātbūtne mājās tikusi vai nu ignorēta, vai atsevišķos gadījumos pat vērsta pret vardarbībā cietušu sievieti, pārmetot, kādēļ viņa nav aizsargājusi bērnus no varmākas, un draudot pārtraukt vardarbībā cietušai mātei aizgādības tiesības.
Saskarsmes tiesības vardarbības kontekstā bieži vien nav vērstas uz bērna interesēm, bet gan kalpo kā legāls mehānisms sievietes tālākai kontrolei. Piemēram, vienai no diskusijas dalībniecēm bāriņtiesa bija lēmusi par abu bērnu šķiršanu (viens pie tēva, otrs pie mātes), taču varmāka ilgstoši nenodrošina saskarsmi ar vienu no bērniem, padarot vienu bērnu par varmākas kontroles objektu.
2.3.3.Institucionālā bezspēcība risināt pēcšķiršanās vardarbību
Sieviešu pieredze arī identificē institucionālo bezspēcību šobrīd risināt pēcšķiršanās vardarbību. Viens no neefektivitātes iemesliem – jau minētā šīs vardarbības neatpazīšana pēcšķiršanās posmā. Sieviešu pieredzē atbildīgās institūcijas tādas emocionālās vardarbības formas kā manipulācija, bērna gribas ignorēšana, kontrole caur saskarsmes tiesībām uztver kā vecāku konfliktu, nevis vardarbību. Turklāt šajā gadījumā jāprot atpazīt nevis atsevišķs konflikta incidents, bet ilgstošs vardarbības un kontroles kopums. Otrs iemesls saistīts ar efektīvu mehānismu trūkumu, lai nodrošinātu cietušās sievietes un bērnu aizsardzību pēcšķiršanās posmā. Vairāku sieviešu pieredzē viņas ir izdarījušas visu, kas iespējams, lai vardarbību pārtrauktu, piemēram, ziņojot par vardarbību pēcšķiršanās posmā, pārsūdzot institucionālos lēmumus, kad vardarbība tiek palaista garām, meklējot atbalstu un palīdzību, taču šie centieni vardarbību neaptur. Neefektivitāti veicina arī tas, ka sievietēm ir arī ilgstoši jāgaida uz aizsardzību un taisnību. Piemēram, kad varmāka liedz sievietei saskarsmes tiesības ar vienu no “atņemtajiem” bērniem vai citā gadījumā varmāka ignorē bērna gribas ievērošanu, procesi, lai izskatītu šo pārkāpumus velkas ilgstoši, tā rezultātā ne bērns, ne sieviete nav aizsargāti no iespējamā kaitējuma un zaudētām attiecībām. Tā rezultātā vairākas sievietes pauda bezspēcības sajūtu, nonākot šajā institucionālajā strupceļā:
Es nezinu, kur man vēl ir jāiet, jo es visur esmu jau bijusi.
[..] es eju kā cietušais, kā upuris, bērns ir cietušais upuris, bet visu laiku tā pretējā puse mani un neviens neņem vērā, bet pretējā puse uzraksta vienu iesniegumu un tiek reaģēts, nu tā bezspēcības sajūta šausmīgā arī bija jo nu kad tev pat nav vērts nekur, gandrīz vai neko darīt, jo visu laiku ir tā kā pret tevi, pret tevi.
[..] pēc tam ar laiku es sapratu, ka varbūt man vispār nekur palīdzību neiet meklēt, jo es jutu to, ka man vienkārši viss kļūst arvien sliktāk un sliktāk. [..] Tas īstenībā ir drausmīgi.
Tā rezultātā pēcšķiršanās vardarbība sieviešu stāstos tiek pieredzēta kā dubulta: tas, ko viņām nodara varmāka, pat ja attiecības ir beigušās; un tas, ko viņām nodara “sistēma”. Vardarbības zinātniskajā literatūrā cietušo personu bezspēcību izkļūt no vardarbības, pat ja viņi ir izdarījuši “visu pareizi”, vēršoties pie visdažādākajiem speciālistiem un iestādēm, sauc par institucionālo nodevību (angl. institutional betrayal). Šajā gadījumā – kad tiesībsargājošās institūcijas un citi speciālisti neatpazīst pēcšķiršanās vardarbības taktikas, nostājas varmākas pusē vai piespiež cietušo sievieti sadarboties ar varmāku, tādējādi radot riskus cietušo drošībai un radot vēl vienu traumatizācijas pieredzi.
Visiem speciālistiem ir kritiski svarīgi mācīties atšķirt augsta konflikta šķiršanos no mērķtiecīgas pēcšķiršanās vardarbības, kuras mērķis ir dominēt un pakļaut. Sieviešu pieredzes stāsti iezīmē dažus izņēmuma gadījumus, kad speciālisti atpazīst un risina šīs vardarbības izpausmes. Dati parāda, ka cietušie lielā mērā ir atkarīgi no nevalstiskā sektora (īpaši centra MARTA) atbalsta, lai risinātu šo dubulto viktimizāciju. Diskusiju dalībnieču pieredzes stāstos tika identificēti sistēmas ietvaros ar individuāli speciālisti (advokāts, jurists, tiesu darbinieks), parādot, cik milzīga nozīme ir individuāliem speciālistiem, nodrošinot cietušajiem viņu tiesību un interešu aizstāvēšanu pēcšķiršanās vardarbības gadījumos.
2.4.Darbs ar varmāku
Vardarbībā cietušās sievietes identificē arī diskriminējošo realitāti, kurā milzīga atbildība novērst vardarbību tiek uzlikta uz cietušo, bet attiecībā uz varmāku – tiek pielietota “mīksta” pieeja:
[..] Ātrāk jau nekas nemainīsies, kamēr ar tiem varmākām nestrādās.[..] Tur jau tā lieta, ka nav jau obligāti, ir tikai rekomendējošs raksturs. Bet tajā pašā laikā, kā es to esmu izjutusi - ja iet caur visām šīm te iestādēm, ja jau tu esi cietusī un tu esi tas upuris, tad tev ir jādara viss iespējamais. Tas, kas ir tas vardarbīgais, tam īsti nekādu pienākumu neuzliek. Mums cietušajiem ir jātiek galā ar tām sekām.
No vardarbībā cietušās sievietes tiek sagaidīta jaunas dzīves situācijas plānošana un īstenošana, aktīva līdzestība sadarbībā ar dažādām iestādēm, darba un bērnu aprūpes nodrošināšana, lai atbrīvotos no vardarbības situācijas. Diskusijas dalībnieces arī norāda, ka vājais darbs ar varmāku ir ne tikai diskriminējošs, bet arī neefektīvs vardarbības novēršanā. Šī pati problēma tika identificēta arī iepriekšējā Liepājas vardarbības ģimenē novēršanas rīcībpolitikas plānošanas dokumentā, signalizējot, ka atstāta nerisināta.
Pieeja darbā ar varmāku (vardarbības veicēja sociāli rehabilitējošā programma) ir nacionāla līmeņa. Latvijas pieejai ir identificēti vairāki būtiski trūkumi, kas šobrīd neļauj risināt rehabilitācijas kvalitātes, efektivitātes un drošības jautājumus. Piemēram, varmāku rehabilitācijas programmās pats svarīgākais uzdevums ir nodrošināt cietušo drošību, proti, lai varmākas dalība programmā neradītu jaunus drošības riskus cietušajiem. Šis princips prasa drošības risku izvērtēšanu, monitoringu un paralēlu sadarbību ar cietušo atbalsta pakalpojuma sniedzēju. Tāpat cietušo drošība ietver principu, ka informatīvs, sociālais atbalsts ir vienlaikus jāsniedz arī cietušajam (kas nekādā gadījumā nedrīkst būt tas pats speciālists, kas sniedz rehabilitāciju varmākam). Tāpat visprecīzākais varmāku rehabilitācijas programmu efektivitātes indikators ir atgriezeniskās saites iegūšana no cietušā, vai vardarbība ir pārtraukta. Tāpat Latvijas pieejā nav noteikti kvalitātes standarti darbam ar varmāku, kas rezultējas, ka katrs speciālists to var interpretēt pēc saviem subjektīviem uzskatiem, piemēram, vienā gadījumā esot par dusmu menedžmentu kursiem, citā - par konfliktu risināšanas kursiem.
2.5.Vardarbībā cietušo sieviešu vajadzības
Gan diskusijas dalībnieces, gan analīzes rezultāti identificēja vairākas jomas, kurās nepieciešami būtiski uzlabojumi.
2.5.1.Mazināt strukturālos, sociālos un institucionālos šķēršļus vardarbīgu attiecību pārtraukšanai
Lai efektīvi palīdzētu sievietēm izkļūt no vardarbības, fokuss ir jāpārvirza no itin biežā jautājuma “kāpēc viņa neiet prom?” uz jautājumu par to, kādi strukturālie, sociālie un institucionālie šķēršļi cietušajai sievietei neļauj aiziet no vardarbīgām attiecībām. Lai nojauktu identificētos šķēršļus:
- Sabiedrības izglītošana un aizspriedumu mazināšana. Lai mazinātu cietušo izolāciju un otrreizējo viktimizāciju, nepieciešams mainīt sabiedrības attieksmi, piemēram, veidojot sabiedrības informēšanas kampaņas, kas skaidro, ka vardarbība nav privāta lieta un ka palikšana attiecībās nav cietušās personas brīva izvēle, bet gan šķēršļu kopuma rezultāts. Tāpat jāmazina aizspriedumi vainot cietušo, piemēram, runājot par tādu mītu kā “viena pagale nedeg” kaitīgumu, kas ļautu uzsvērt, ka par vardarbību vienmēr ir atbildīgs vardarbības veicējs. Tāpat svarīga ir līdzcilvēku iedrošināšana (angl.bystander interventions) sniegt atbalstu līdzcilvēkam, ja viņš piedzīvo vardarbību ģimenē, piemēram, uzsverot, ka cietušo drošība ir svarīgāka par pieklājības normām neiejaukties vai pārprastām tiesībām uz privātumu. Diskusijas dati iezīmē arī nepieciešamību iesaistīt reliģiskās kopienas, lai novērstu reliģisku aizspriedumu izmantošanu vardarbības attaisnošanai.
- Speciālistu kapacitātes stiprināšana. Svarīgi, lai speciālistu kapacitātes trūkums nekļūtu par papildu šķērsli aiziešanai no vardarbīgām attiecībām. Tādēļ, piemēram, svarīgi nodrošināt apmācības visu jomu speciālistiem, kas nonāk saskarē ar cietušajiem, par traumatizētu personu uzvedību, vardarbības ciklu, risku izvērtēšanu, speciālu pieeju darbam ar vardarbībā cietušajām personām u.c. tēmām, kas ļautu stiprināt speciālistu zināšanas un prasmes.
- Institucionālais un ekonomiskais atbalsts. Diskusijas dati ļāva identificēt, ka ekonomiskā nedrošība ir viens no būtiskākiem šķēršļiem, kas notur sievieti vardarbīgās attiecībās. Lai novērstu ekonomisko nedrošību kā šķērsli vardarbīgu attiecību pārtraukšanā, būtiski ir stiprināt cietušo sieviešu ekonomisko drošību, piemēram, nodrošinot krīzes pabalstu, pagaidu mājokli, sniedzot atbalstu darba atrašanā vai profesijas pārkvalifikācijā.
- Labāka informācijas pieejamība par palīdzību. Nepieciešama vienota, skaidra, viegli atrodama informācija par to, kā sagatavoties aiziešanai droši, ko darīt pirmajās stundās un dienās pēc aiziešanas. Informācijai jābūt pieejamai gan tiešsaistē, gan fiziskās vietās (piemēram, policiju iecirkņos, ģimenes ārstu praksēs, baznīcās, skaistumkopšanas salonos, bibliotēkās, kultūras centros u.c. kopienas vietās).
2.5.2.Veicināt uz cietušo orientētu atbalsta sistēmu
Lai veicinātu uz cietušo orientētu atbalsta sistēmu un mazinātu cietušo sekundāro viktimizāciju saskarsmē ar institūcijām, nepieciešama gan resursu pilnveide, gan speciālistu zināšanu un attieksmes maiņa:
- Veidot vienotu un koordinētu mehānismu (vienas pieturas aģentūras princips), kur informācija par gadījumu ar cietušās personas piekrišanu ir pieejama iesaistītajām pusēm, mazinot nepieciešamību pēc neskaitāmām atkārtotām liecībām.
- Nodrošināt, ka iesaistītās institūcijas strādā nevis autonomi, bet kā vienota komanda, skaidri definējot gadījuma koordinatoru un katras iestādes lomu konkrētā gadījuma risināšanā.
- Apmācīt speciālistus komunikācijas prasmēs, kas vērstas uz ticēšanu cietušajam kā pamata pozīciju, nevis cietušās personas vainošanu vai apšaubīšanu.
- Institūciju darbam jākļūst elastīgākam, fokusējoties uz sievietes vajadzībām, nevis tikai birokrātiskām procedūrām, piemēram, nodrošinot, ka cietušajai sievietei ir iespēja pieņemt lēmumus par atbalstu, atveseļošanos.
- Veidot specializētus atbalsta pakalpojumus:
- Valsts apmaksāts psiholoģiskais atbalsts ne tikai īslaicīgi, bet arī ilgtermiņā. Psiholoģisks atbalsts vardarbībā cietušajām sievietēm būtu jānāk komplektā ar iespēju vienlaikus saņemt arī psiholoģisku atbalstu bērnam.
- Cietušo aizstāvības stiprināšana saskarsmē ar institūcijām. Nodrošināt cietušo personu interešu aizstāvjus, kuri sniedz atbalstu orientēties tiesībsargājošo, sociālā atbalsta, bērnu tiesību aizsardzības, mājokļu, ienākumu u.c. sistēmās.
- Elastīgs praktiskais atbalsts, sākot dzīvi no jauna. Ejot prom no vardarbīgām attiecībām, tas bieži nozīmē dzīves sākšanu no nulles, un šajā posmā sievietēm un viņu bērniem var būt visdažādākās vajadzības (piemēram, jaunas mājvietas iekārtošana, jauna darbavieta, jauna izglītības iestāde, veselības problēmu risināšana). Iespējams, ka jāveido Liepājas ceļakarte ar pakalpojumu sniedzējiem (īpaši NVO jomas) un viņu piedāvāto atbalstu. Tāpat šādā ceļakartē var iekļaut tādus speciālistus, kas ir gatvi brīvprātīgi un traumas izpratnē balstītā pieejā sniegt savus pakalpojumus (piemēram, karjeras konsultants, frizieris, medicīnas speciālists) tajos brīžos, kad vardarbībā cietušai sievietei tas ir nepieciešams.
- Vardarbībā cietušās sievietes norādīja par atbalsta grupu vajadzību kā svarīgu atlabšanas un atbalsta instrumentu. Atbalsta grupas palīdz nostiprināt individuālo konsultāciju rezultātus, vardarbībā cietušo pašapziņu, veselīgas robežas un prasmes turpmāk atpazīt vardarbīgas attiecības, kas samazina atkārtotas vardarbības risku. Tāpat atbalsta grupas nostiprina kopienas un piederības sajūtu, mazina izolāciju, kas kalpo kā vēl viens aizsargājošs faktors pret vardarbību. Visbeidzot šāda grupu terapija izmaksu ziņā ir efektīva, jo vienlaikus sasniedz lielāku mērķgrupu. Tāpat atbalsta grupu izmaksas ir daudz zemākas nekā vardarbības rezultātā radušās tiesvedības, ārstniecības, darbnespējas u.c. saistītās izmaksas.,
2.5.3.Rekomendācijas pēcsķiršanās vardarbības novēršanai
- Ieviest vardarbības konteksta izvērtējumu. Tiesnešiem un bāriņtiesām pirms lēmuma pieņemšanas par saskarsmes tiesībām veikt riska analīzi, izmantojot standartizētus rīkus (piemēram, DASH rīks (Domestic Abuse, Stalking and Harassment Risk Identification Checklist) vai Danger Assessment rīks), lai saprastu, vai saskarsme netiks izmantota kā vardarbīgas kontroles rīks.
- Aizliegt piespiedu mediāciju gadījumos, kuros ir konstatēta vai pastāv pamatotas aizdomas par vardarbību.
- Nodrošināt specializētas apmācības tiesībsargājošām, sociālā atbalsta u.c. iestādēm par pēcšķiršanās vardarbības formām.
- Prioritizēt bērna drošību pār varmākas tiesībām uz saskarsmi. Skaidri jādefinē, ka bērna tiesības uz dzīvi no vardarbības brīvā vidē ir augstākas par vecāka tiesībām uz saskarsmi, ja saskarsme tiek izmantota bērna vai otra vecāka emocionālai vardarbībai, piespiedu kontrolei u.c. veida vardarbībai.
- Ieviest lēmumu pārskatīšanas mehānismu gadījumos, kad iestādes rīkojas prettiesiski pret cietušo (piemēram, nepamatoti atceļot māti no bērna interešu aizstāvības).
- Cietušo aizstāvības stiprināšana, nodrošinot valsts apmaksātu juridisko palīdzību, psiholoģisko palīdzību u.c. veida aizstāvību pēcšķiršanās posmā, risinot tiesvedības, saskarsmes u.c. jautājumus.
3.Nevalstisko organizāciju pārstāvji
Šajā nodaļā analizēti dati no fokusa grupas diskusijas ar nevalstisko organizāciju (NVO) pārstāvjiem. Pirmā sadaļa analizē sadarbības pieredzi ar valsts un pašvaldības iestādēm, kā arī citām NVO, savukārt otrā sadaļa fokusējas uz NVO pārstāvju ierosinājumiem sadarbības uzlabošanā ar pašvaldību, NVO lomu kopienas attiecību stiprināšanā, kā arī konkrētiem ieteikumiem vardarbības ģimenē prevencijā.
3.1.Sadarbības pieredze
Diskusijas dati ļāva analizēt NVO pārstāvju sadarbības pieredzi ar valsts un pašvaldību institūcijām, kā arī sadarbības dinamiku starp nevalstiskām organizācijām. NVO pārstāvji norādīja, ka veiksmīga sadarbība izveidojusies ar Ieslodzījuma vietu pārvaldi, Probācijas dienestu un Sociālo dienestu, Ārpusģimenes aprūpes centru. Savukārt sarežģītāka sadarbība tika identificēta ar Izglītības pārvaldi, kur tā bieži balstās tikai uz personīgiem kontaktiem.
Kopumā NVO pārstāvji sadarbību ar pašvaldības un valsts institūcijām vērtēja kā vienpusēju un formālu:
Nu cik mēs varam stāstīt? Nu atnāciet ciemos. Ir tomēr jābūt iniciatīvai no pašvaldības puses.
mēs esam lieliski formālas sadarbības eksperti. Bet nu tā es arī gluži tomēr negribētu teikt, jo es tā īsti neesmu saskārusies ar kaut kādu tādu, ka cilvēki absolūti negribētu vai kaut kā nu nezinu, šausmīgi slikti pret mums izturētos, nevalstisko sektoru.
Savukārt diskusijas dalībnieki norādīja, ka savstarpējā NVO sadarbība pēdējos gadus ir uzlabojusies, piemēram, noslēdzot savā starpā sadarbības partnerības, tādējādi radot iespēju nodrošināt kompleksākus pakalpojumus:
Kopumā es redzu, pēdējos gados, arvien vairāk notiek dažādās savstarpējās gan formālās, gan neformālās satikšanās reizes tieši organizāciju pārstāvjiem.
Pakalpojumi starp organizācijām vispār ir ļoti labs veids, jo tad arī paveras lieliska iespējas spēcīgākajām kompetencēm no dažādām organizācijām nākt kopā, nu ja, tas ir pakalpojuma līgums, kad viena organizācija sniedz citai.
3.2.NVO ierosinājumi
NVO pārstāvji definēja vairākus praktiskus ietiekumus sadarbības uzlabošanai ar pašvaldību. Turklāt diskusiju pārstāvji skaidri identificē pašvaldību potenciālu, kas netiek pilnvērtīgi izmantots. Pašvaldības tiek vērtētas kā spējīgākas ātrāk reaģēt uz sabiedrības vajadzībām nekā valsts līmenis, kur nobīde starp vajadzības apzināšanu un risinājumu var sasniegt vairākus gadus:
[..] kad ja mēs domājam par valstisku līmeni un iespēju sadarboties nevalstiskam sektoram un valsts iestādēm, tad man kā nevalstiskā sektora pārstāvim ir sajūt, kad tās vajadzības, kuras sabiedrībā rodas, viņas tiek pētītas, analizētas un domāts par to, kā viņas apmierināt, ar tādu vismaz 7 gadu nobīdi. Un tas pozitīvais savukārt ir, tas, ka pašvaldības ir daudz tuvāk cilvēkiem, tuvāk iedzīvotājiem, un tas cerīgais mirklis ir tas, ka pašvaldības, noreaģē ātrāk.
3.2.1.Sadarbības uzlabošana
Viens no ierosinājumiem, kā stiprināt sadarbību, bija NVO apvienošanās kopīgās platformās vai asociācijās, lai iegūtu lielāku ietekmi interešu aizstāvībā un sadarbībā ar pašvaldību:
Asociācijas, pēc varbūt pakalpojumiem, pēc mērķgrupām vai pēc prioritātēm, visdrīzāk jau ka jomu organizāciju asociācijas, jo asociācija vienmēr tiek ņemta vairāk nekā viena biedrība, tad tomēr ir lielāks spēks.
Līdztekus NVO pārstāvji rosināja izstrādāt un publicēt skaidru pašvaldības pakalpojumu attīstības plānu, lai NVO varētu savlaicīgi sagatavoties to sniegšanai un investēt resursus. Līdzšinējā pieredze liecina, ka nereti atbildīgo pašvaldības komisiju vai iestāžu vadītāju maiņa var krasi mainīt iepriekšējos plānus un prioritātes.
Vēl viens ierosinājums tika minēts konkrētu pašvaldības funkciju deleģēšanā NVO, kas savukārt ļautu organizācijām plānot darbu ilgtermiņā, piesaistīt nepieciešamos resursus un specializēties konkrētās jomās.
Diskusiju dalībnieki identificēja konkrētu vajadzību no pašvaldības: plašāku telpu pieejamība NVO aktivitātēm. NVO trūkst telpu darbības nodrošināšanai, kamēr pašvaldības infrastruktūra (piemēram, skolas) vakaros un brīvdienās bieži netiek pilnvērtīgi izmantota:
Iespējams, tas ir nevalstisko organizāciju centrs, iespējams, tās ir skolas. Kaut kāds risinājums noteikti prasās par šo te telpu jautājumu.
3.2.2.NVO loma kopienas attiecību stiprināšanā
Vardarbības prevencijā NVO pārstāvji iezīmēja savu lomu kopienas attiecību stiprināšanā, kas savukārt kalpo kā nevardarbības resurss. Piemēram, viens no dalībniekiem to redzēja kā pasūtījumu no pašvaldības, kad NVO sektors nodrošina jēgpilnu laika pavadīšanu bērniem kā vardarbības prevencijas resursu:
Bet varbūt, ka varētu būt arī tāds pieprasījums un tad atkal NVO sektors var sagatavoties kaut ko piedāvāt. Nu tas mazina kaut kādu spriedzi arī tajās ģimenēs, ja tam bērnam ir, kur aiziet, viņš lietderīgi to brīvo laiku pavada, ja viņš kaut ko labu tur iemācās, kaut ko iegūst. Tāda atvērtība arī vietējās pašvaldībās.
Kā minēts augstāk, diskusijas dalībnieki saredzēja skolas kā vienus no centrāliem kopienu centriem, kas ļautu pēc mācību stundām iedzīvotājiem un NVO stiprināt kopienas attiecības un darbu skolu telpās. Piemēram, viens no diskusijas dalībniekiem dalījās pieredzē, ko novērojis par skolām kā kopienu centriem citās valstīs:
[..] bet ir skola, bērni pēc skolas ir aizgājuši mājās, [..] bet viņi vakarā nāk ar saviem vecākiem, viņi tur nāk uz sporta zāli sportot, viņi tur iet uz bibliotēku, uz bibliotēku iet arī kaimiņš, vecais onkulītis. [..] runājot arī tur ar viņiem, kāpēc viņi to dara, viens no iemesliem, protams, kopienu princips, [bet] arī tas racionālais resursu taupīšanas princips, ja nu reiz ir tāda liela, jauna ēka, piemēram, smuka skola uzbūvēta, jauns sporta laukums un vēl baseiniņš, ja tad nav tā, ka viņa ir vaļā tikai no pulksten 8 līdz 4 vai 5 pēcpusdienā un brīvdienās ir slēgti, ja, bet viņa ir pieejama pēc tam vietējai sabiedrībai.
Tāpat NVO pārstāvji rosināja administratīvā sloga samazināšanu, lai atvieglotu atļauju u.c. formalitāšu saņemšanu mazām kopienas pašiniciatīvām (piemēram, kaimiņu vakariņas parkos). Ieslodzījuma vietu pārvaldes pieeja uzņemties “papīra darbus” tika minēts kā labās prakses piemērs kopienas un NVO aktivitāšu atbalstīšanai:
Domāju, ka droši var teikt, ka arī radi vidi pats, ar ko pamatā ir sabiedrības līdzdalības vienkāršošana, respektīvi, formalitāšu domāšanas samazināšana attiecībā uz sabiedrības līdzdalību, uz sabiedrības pašiniciatīvas attīstību.
3.3.3.Ieteikumi agrīnā vardarbības prevencijā
Lai gan NVO pārstāvji bija netieši saistīti ar vardarbības problēmu risināšanu, tomēr pārstāvji rosināja vardarbības prevenciju vērst uz agrīnu vardarbības risku novēršanu. Pirmkārt, izglītošana par nevardarbību, veicot mērķtiecīgu pedagogu, vecāku un bērnu izglītošanu un tādējādi padarot skolas par “no vardarbības brīvām” zonām.
[..] tas noteikti ir viss personāls, kurš strādā ar bērniem. Es izglītotu ģimenes, vecākus, absolūti elementāras lietas, viedierīču lietošana, emocionālā inteliģence, sociālā inteliģence, noteikti. Pedagogu izglītošana, vecāku izglītošana, arī bērnu vienlaicīgi.
Izglītības iestādei, pilnīgi noteikti būtu jābūt vietai, kur skaidri parāda, ka ir iespējams dzīvot bez vardarbības, ja tu atnāc no mājām, kur tu redzi, ikdienā sastopies, vai saskries pret sevi ar vardarbību, tev ir jāatnāk uz skolu, un jāsaprot, ka šeit ne man darīs pāri, ne arī man ir atļauts citam darīt pāri. Tu nāk tas cieņas aspekts, viņš nav pārkāpjams un tai skaitā arī mācīt personālu
Otrkārt, diskusijas dalībnieki uzsvēra agrīnas intervences nozīmi, attīstot atbalsta pakalpojumus jaunajām ģimenēm, kas ļautu novērst agrīnus vardarbības riskus. Agrīns atbalsts jaunajām ģimenēm pašvaldībā tika vērtēts kā nepietiekošs.
4.Valsts un pašvaldības iestāžu pārstāvji
Šajā nodaļā analizēti dati no diskusijām ar iestāžu vadītājiem un darbiniekiem. Pirmā sadaļa aplūko sadarbību starp iestādēm vardarbības gadījumos, īpaši pievēršoties informācijas pieejamībai un apmaiņai, kā arī starpinstitūciju gadījumu risināšanai. Otrā sadaļa analizē darbu ar cietušo personu. Šī sadaļa apraksta galvenos šķēršļus darbam ar cietušo: specializētu zināšanu un prasmju trūkums darbam ar šo mērķgrupu, cietušo sekundārās viktimizācijas riski, īpaši institūciju varas un kontroles metožu izmantošana darbā ar cietušo personu, nedrošas darba prakses, kas rezultējas identificētā cietušo neuzticībā institūcijām. Trešā sadaļa pievēršas nepietiekošajam darbam ar varmāku. Savukārt noslēdzošā sadaļa fokusējas uz speciālistu definētajām vajadzībām kopā ar datos identificētajiem ieteikumiem.
4.1.Sadarbība starp iestādēm vardarbības gadījumos
Speciālisti kopumā novērtē, ka pēdējos gadus pieaugusi sabiedrības ziņošana par iespējamo vardarbību, īpaši pamanot, ka pieaug ziņošanas apjomi, ja publiski ir izsaknējuši kādi vardarbības gadījumi. Speciālisti arī pauda pārliecību, ka pieaugusi ziņošana arī no institūcijām. Kā izņēmums tiek minēti veselības aprūpes speciālisti (īpaši, ģimenes ārsti), kuru iesaiste ziņošanā par iespējamu vardarbību joprojām tiek vērtēta kā vāja. Labās prakses piemērs tika minēts Liepājas reģionālā slimnīca, kura regulāri ziņo par vardarbības gadījumiem. Ja iepriekšējā Liepājas politikas plānošanas dokumentā vardarbības ģimenē novēršanā izglītības iestādes tika identificētas kā pasīvas ziņotājās, tad šīs speciālistu diskusijas iezīmē pretrunīgu viedokli: no vienas puses uzskatot, ka izglītības iestādes joprojām kūtri ziņo par vardarbības gadījumiem, bet, no otras puses, skolas problēmas nerisina pietiekoši saviem spēkiem, bet drīzāk mēģina tās “atdot” citām institūcijām. Šo pretrunu var skaidrot ar algoritmu trūkumu izglītības iestāžu reaģēšanai uz vardarbības gadījumiem un kritēriju trūkumu citu speciālistu piesaistē.
4.1.1.Sadrumstalota informācijas pieejamība par vardarbības gadījumu
Nevienai no institūcijām nav pieejama pilna informācija par vardarbības gadījumu, un katra iestāde strādā izolētā informācijas “burbulī”:
[..] šādās situācijās mulsinoši arī, ka ir dažāda informācija dažādās institūcijās. Varbūt Valsts policijai nav informācija, kas ir bāriņtiesai pieejama vai sociālajam dienestam pieejama, savukārt var gadīties, ka Valsts policijai ir vairāk informācijas, kas savukārt nav mums pieejama.
Situācija, kad informācija par vardarbības gadījumu ir sadrumstalota, rada "aklās zonas", kurās cietušie paliek institūciju nepamanīti, radot drošības riskus cietušajiem un veicinot neefektīvu institucionālo resursu izmantošanu un tālāko darbu.
4.1.2.Starpinstitūciju sanāksmes gadījumu risināšanā
Sadarbība starp institūcijām ir fragmentēta, piemēram, sociālajam dienestam ir cieša sadarbība ar bāriņtiesu. Savukārt pašvaldības policija kalpo kā “aizdomīgo ģimeņu” uzraudzītājs sociālajam dienestam, bāriņtiesai un Valsts policijai.
Tikai atsevišķas institūcijas iniciē starpinstitūciju sanāksmes gadījuma risināšanai. Izglītības pārvalde, risinot problēmas skolās, ik pa laikam iniciē kopīgas sanāksmes. Savukārt Valsts probācijas dienests starpinstitūciju sanāksmes visbiežāk iniciē darbā ar varmākām, kuri atrodas probācijas uzraudzībā. Tādēļ nav arī pārsteidzoši, ka probācijas speciālistiem ir skaidra pozīcija, kādēļ kopēja gadījumu risināšana ir efektīvāka par katra speciālista darbu izolēti:
Laba sadarbība, es tā domāju, ka ir arī tad, ja mēs viņam spējam strādāt uz vienu [mērķi] [..] , Mēs visi uz tos strādājam un risinām to vienu, nevis mēs uzdodam katrs kaut kādus 8, 7, 5 uzdevumus un viņš tas cilvēks jau arī vairs nesaprot, nu kura tad tā iestāde ir tā galvenā, kur man kaut kas ir jādara? [..] Es to redzu, arī ar tām pašām starpinstitūciju sanāksmēm, ka mēs tos uzdevumus izvirzām, tā kā tādus kopīgākus, lai kā mēs kavētu tos laikus starpinstitūciju sanāksmēs, bet tomēr mums būtu svarīgi strādāt uz to vienu mērķu sasniegšanu attiecībā uz to klientu, kaut gan dažreiz mums varbūt ir atšķirīgi tie mērķi, bet tā tā problēma, kāpēc tai ģimenē tā vai ar to cilvēku tā ir noticis, tā pamatproblēma, jo viņam ir kāda cita. Vai nu viņš ir tas vardarbīgais, vai nu viņš ir vielu lietotājus, vai kāds cits vēl. Varbūt viņam nav atbalsta persona. Varbūt mums arī jābūt konstruktīvākiem tajās sanāksmēs, jārunā, nevis tik daudz vispārīgi, bet kaut kas konkrēts, tur varbūt arī tas ir strukturētāk un neaizņem tik daudz laika.
[..] starpinstitūciju sadarbība, tur jau mēs katra no institūcijām dalāmies ar to konkrēto gadījumu, ar to konkrēto informāciju, kas ir, un tad, teiksim, sanāksmes noslēgumā mēs vienojāmies kurai, katrai konkrēts uzdevums būs, sociālais dienests apņemas to izdarīt šajā sakarā, tur bāriņtiesa to un policija to [..] Tā kā, man liekas, tas svarīgi un nav vienkārši tāda parunāšanās, nav, jo katram ir tas uzdevums konkrētā laikā izpildāmus un tā mēs to vienojamies. Man liekas, ka tas ir labs instruments.
Strādājot katrai iestādei izolēti, rodas virkne risku. Pirmkārt, šāda pieeja rada drošības riskus vardarbībā cietušajai personai. Ja katra iestāde strādā ar fragmentāru informāciju, tad neviena no iestādēm nevar objektīvi novērtēt drošības riskus cietušajam, tajā skaitā augsta letālas vardarbības riska iespējamību. Šie cietušo aizsardzības “caurumi” rada neuzticību iestādēm kā tādām, kas spēj palīdzēt cietušajiem. Tāpat sadrumstalota informācija rada novēlotu reaģēšanu uz esošo vardarbību vai tās eskalāciju. Otrkārt, šī pieeja rada atkārtotu viktimizāciju, kad cietušajam ir spiestā kārtā jāstāsta savs traumatisks stāsts atkal un atkal katrai jaunai iestādei. Treškārt, sadrumstalota pieeja rada arī sistēmiskas sekas. Fragmentēta informācijas apmaiņa starp iestādēm ir izdevīga varmākam, ļaujot manipulēt ar šo sistēmisko nepilnību. Tāpat tas rada augstu risku pieņemt kļūdainus lēmumus (piemēram, pieņemt lēmumu, kas ir pretrunā ar citas iestādes rīcībā esošiem faktiem), neefektīvi izmantot resursus (piemēram, divas iestādes var paralēli veikt līdzīgas darbības, nezinot par otras aktivitātēm vai tieši otrādi – gaidīt uz otru un būt dīkstāvē). Bez vienotas, starpinstitucionālas datu apmaiņas vai vismaz regulārām starpinstitucionālajām sanāksmēm, palīdzība paliek fragmentāra. Tas rada ilūziju par darbu, bet nenodrošina galveno – cietušo drošību.
Starpinstitūciju sanāksmes jeb gadījumu konferences ļautu risināt virkni problēmu, ar ko šobrīd saskaras speciālisti ikdienas darbā:
- Visticamāk, kopīgās tikšanās par gadījumu risināšanu ir vienīgā vieta, kur katras iestādes informācijas fragmenti par konkrēto gadījumu tiek salikti kopā, iegūstot pilnīgu ainu. Piemēram, speciālisti atzīst, ka ne vienmēr spēj izšķirt varmāku manipulāciju taktiku, taču kopējā diskusijā šādi izaicinājumi var tikt daudz efektīvāk risināti. Tāpat kopīgs lēmums mazina individuālo kļūdu risku, piemēram, pieņemot kļūdainu lēmumu bez pilnas ainas par vardarbības vēsturi.
- Konstruktīvi plānojot sanāksmes (kā paši speciālisti norāda, nevis vispārīga aprunāšanās, bet uz rezultātu vērsta tikšanās), tās ļauj arī taupīt ierobežotos laika resursus (tieša komunikācija, negaidot oficiālo vēstuļu apmaiņu starp iestādēm) un nodrošināt operatīvu lēmumu pieņemšanu.
- Efektīva pieejamo resursu izmantošana. Šobrīd daudz resursi tiek patērēti, kad cietušais sāk sadarbību ar katru no iestādēm (piemēram, retraumatizācija, katru reizi stāstot notikušo no jauna; laika kavēšana, katru reizi ievācot vienu un to pašu informāciju), bet tā vietā tiktu veidots kopējs cietušā rehabilitācijas vai drošības plāns.
- Šobrīd atbildība par vardarbības gadījumu ir “izšķīdusi” starp daudzām institūcijām. Gadījuma konferences ļautu risināt šo iztrūkumu, padarot to par koordinētu atbildību ar visiem skaidru lomu, uzdevumu un atbildības sadali. Kā norāda paši speciālisti: “Tie veiksmīgie gadījumi ir tikai vienīgi sadarbojoties kopā, nevis viens pie otra sūta, bet mēs kopā darām.”
- Speciālisti norāda, ka vardarbības gadījumi itin bieži ir profesionāli sarežģīti un emocionāli smagi, piemēram, var tikt uztverti pat kā “bezcerīgi”. Kopīga gadījuma izskatīšana un lēmumu pieņemšana mazinātu šos profesionālās izdegšanas riskus.
4.2.Darbs ar cietušo personu: aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko
Analizējot speciālistu diskusiju datus, esošo pieeju darbam ar cietušo var raksturot kā “aizej tur, nezin kur, atnes to, nezin ko”. Cietušais tiek “futbolēts” no vienas institūcijas uz otru, bez skaidra vardarbības izvērtējuma un plāna tās novēršanai. Tāpat neviena no iestādēm neieņem gadījuma vadīšanas un koordinēšanas lomu (izvērtēšanā, drošības plāna izstrādē, plāna ieviešanas uzraudzībā). Savā ziņā par to ir atbildīgs pats cietušais:
Jā, mums ir daļa, kas piešķir pakalpojumu, mums ļoti pietrūkst šī te izvērtējuma. Ja būtu skaidri redzams, ka ir konstatēta tā vardarbība un ne tikai, kad bāriņtiesa lika, vai policija lika. Bet tiešām tas cilvēks tajā savā prātā saprot, ka viņa ir vajadzīga palīdzība. Un mums šis posms nu nav.
Tad sanāk, ka daudz laika aiziet, kad gan mēs, gan jūs, gan jūs sniedzat informāciju, kur vērsties. Vai tas cilvēks aiziet un, tā kā viņš sasniedz to saņemamo pakalpojumu? Mēs visi ļoti daudz to cilvēku informējam, tu vari iet tur, tur vari saņemt to, tur mēs strādājam, tā kā uz to informācijas sniegšanu, bet ļoti maz ir tieši tas, ko viņš var saņemt. Vai viņš arī saņem to? – kas ir pieejams, bet vai tas ir vajadzīgs?
Izņēmums ir centra MARTA pieeja, kur ar vardarbības gadījumu tiek strādāts koordinēti: izvērtējot vardarbības situāciju, veicot gadījuma vadīšanu. Kā norāda vairāku iestāžu speciālisti, vardarbībā cietušie visbiežāk tiek arī nosūtīti uz centru MARTA, centram kalpojot kā pašvaldības neformālajam “ārpakalpojumam” šajā mērķgrupā:
[..] ja tu ir kaut kas tāds, ka varbūt ir bijusi vardarbība, tad mēs arī sūtam uz Martu, jo tā ir vienīgā vieta, kur tā pa taisno var aizsūtīt.
Jā, mēs saprotam, ka tur ir vajadzīgs sociālais darbinieks darbam ar cietušajām personām, mēs diezgan bieži iesakām vērsties MARTA centrā. Jo tomēr šī sadaļa ir ļoti svarīga, ka kāds sociālais darbinieks, kas atbilst noteiktai profesijai, ir mācījies un saprot, kā strādāt ar šādiem cilvēkiem.
4.2.1.Darbs ar vardarbībā cietušiem prasa specializētas zināšanas un prasmes
Lai arī speciālisti strādā ar vardarbības gadījumiem, tomēr arī atzīst, ka ne visiem ir vienota izpratne par vardarbību.
[..] ļoti svarīgi arī būtu tāda vienota izpratne par absolūti nulles toleranci pret vadarbību. Jo varbūt, kas manā skatījumā ir vardarbība, manam kolēģim, vispār nešķiet, ka tā ir vardarbība. Pie tā būtu ļoti svarīgi strādāt, ka mums visiem ir daudz maz vienota izpratne.
Analizējot speciālistu diskusiju datus, skaidri parādās arī padziļinātāks speciālistu zināšanu iztrūkumus, kas rada paradumus vainot cietušos, radīt sekundāras viktimizācijas riskus, ka arī rada speciālistos apjukumu, “kam tad beigās var ticēt – cietušajam vai varmākai”.
Speciālisti norāda, ka darbs ar šo mērķgrupu prasa cita veida prasmes, zināšanas, darba pieejas, kuras šobrīd pašvaldības speciālistiem (īpaši sociālajiem darbiniekiem) iztrūkst, piemēram, prasmes identificēt vardarbības pazīmes, izvērtēt drošības riskus, izvērtēt cietušo vajadzības, prasme sastādīt drošības, rehabilitācijas u.c. plānus, prasme veidot uzticības attiecības, prasme strādāt kā cietušo interešu aizstāvim:
Ja mums būtu varbūt šis darbinieks, kurš ir specializējies, izmācījies zinātu, kā to saredzēt, vai tur ir tā vardarbība, vai tur vajag citu pakalpojumu, tas būtu noteikti veiksmīgāk. Dienestā mums tāda speciālista nav, mēs tur taustāmies visi, kā nu mēs mākam.
Kā izņēmums tiek minēts Valsts policijas piemērs. Pēdējos gadus Valsts policijas darbā vardarbības ģimenē jautājumi ir bijuši prioritizēti, kas ir rezultējies ar novērotu policijas darbinieku prasmju pieaugumu izvērtēt vardarbības riskus un prasmēm strādāt ar cietušām personām, motivējot cietušos izmantot pieejamos tiesiskās aizsardzības instrumentus, kā arī aktīvi ziņojot par izsaukumiem citām institūcijām.
4.2.2.Cietušo sekundāra viktimizācija institūcijās
Paši speciālisti apzinās, ka esošā sadrumstalotā pieeja darbam ar cietušo rada sekundāru viktimizāciju cietušajiem:
Man viena mamma bija teica, jūs man esat apnikušas, es atnāku te man jāstāsta, tad man jāiet uz sociālo dienestu un atkal man jāstāsta, tūlīt man jāiet uz policiju, tur atkal man ir jāstāsta tas pats, es no tā visa jau esmu nogurusi. Es viņai pilnīgi piekritu. Un vēl tā papīru pildīšana.
4.2.2.1.Institūciju varas un kontroles metodes darbā ar cietušo
Vēl viens veids, kā cietušie piedzīvo sekundāru viktimizāciju no institūcijām, ir situācijas, kurās nonāk institūcijas (policija, sociālais dienests, bāriņtiesa), strādājot ar vardarbības gadījumiem: speciālistiem mēģinot apkarot varmākas varu, tiek izmantotas varas un kontroles metodes pret cietušo. Gan vardarbībā cietušās sievietes pieredzes stāsti, gan pašu speciālistu raksturojums darbam ar cietušo spilgti atspoguļo šo iekšējo konfliktu, kad palīdzības sniedzējs kļūst arī par varas un kontroles veicēju: lai glābtu bērnu no vardarbības, tiek “sodīts” cietušais par savu nespēju pasargāt bērnus no varmākas:
[..] tad bāriņtiesa ierosina lietu par aizgādības tiesību pārtraukšanu un dod gan cietušajām, parasti mēs par cietušo neierosinām, bet ir atsevišķas reizes, kad mēs ierosinām arī par cietušo aizgādības tiesību pārtraukšanas lietu. Piemēram, viņš varbūt jau piekto reizi ir cietis un viņš nepasargā savus bērnus. Un tad mēs ierosinām arī par šo vecāku lietu par aizgādības tiesību pārtraukšanu un ierosinot lietu, likums paredz, ka bāriņtiesa dod uzdevumus konkrētā termiņā, novērst nelabvēlīgos apstākļus ģimenē sadarbībā ar sociālo dienestu, piemēram, tiek doti divi vai trīs mēneši, vecākiem sadarbojoties ar sociālo dienestu, lai bērni saņem sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, lai varmāka pats saņemtu šos pakalpojumus, vardarbībā cietušā māte saņemtu arī.
Dati no diskusijas ar vardarbībā cietušām sievietēm rāda, ka sievietes šīs institūciju metodes piedzīvo kā nokļūšanu jaunā varas un kontroles ciklā, atņemot jau tā iedragāto autonomiju (ja netiksi ārā no vardarbības, tiek draudēts ar bērnu atņemšanu), pakļaujoties stingrai institūciju kontrolei (jāpilda katras institūcijas uzliktie pienākumi; ja to nedari – saņemsi sodu, piemēram, atņems bērnus). Turklāt, paralēli varmākam ir visas iespējas manipulēt ar sistēmiskiem instrumentiem un turpināt kontrolēt cietušo. Tā rezultātā cietušās sievietes jūtas kā nonākušas dubultā varas un kontroles slazdā, piedzīvojot bezspēcību.
Šo varas un kontroles paradoksu vairāk aprakstījusi vardarbības pētniece Dženifera Vīsa (Jennifer Wies), pašai strādājot ar vardarbībā cietušajām sievietēm krīžu patvēruma centros. Proti, institūcijas nereti savos centienos risināt vardarbības gadījumus neapzināti sāk izmantot pārlieku tās varas un kontroles iespējas, kas ir viņu rīcībā pret cietušo. Lai izvairītos no šāda riska, speciālistiem ir jāstrādā traumas izpratnē balstītā pieejā, kas nozīmē stiprināt cietošu personu autonomiju un izvēles iespējas, rūpīgi skaidrot katru institūcijas darbību, kā arī skaidri apzināties savas institūcijas varas resursus un tos lietot tādā veidā, lai tās nevērstos pret cietušiem represīvi.
Lai gan paši speciālisti neidentificē cietušo “piespiešanu” apmeklēt institūcijas vai iziet kādus kursus kā traumatiskus, tomēr speciālisti pamana, ka tā nav efektīva pieeja:
[..] tomēr kāds to man ir piespiedis, nu tur ir tā kā ir. Labi es aiziešu un izdarīšu, jo bāriņtiesai vajadzēja, darbiniekam vajadzēja, bet jēga no tā varbūt ir tā kā 20%.
Pēc 10 un 20 konsultācijām, es saprotu, ka viņam ir vajadzīga palīdzība. Viņš atnāk atpakaļ un saka man psihologs teica, ko tad tu vispār te dari, tev taču te nav jābūt
Speciālistu diskusijās jautājums par iestāžu varas un kontroles resursu izmantošanu pret cietušo atspoguļojās arī speciālistu pārdomās par to, vai saukt cietušo pie atbildības, ja apzināti vai neapzināti tiek pārkāpts liegums tuvoties:
-Šobrīd likumā nekur nav atrunāts par to, ka cietušo personu var saukt pie atbildības, ka pārkāpj tiesas lēmumu. Cerams, ka nākotnē mainīsim kā tas notiek, ka arī cietušai personai būs, vismaz, administratīvā atbildība, par apzinātu lēmuma pārkāpšanu.
- Varbūt par maz viņiem ir dots, tas skaidrojošais? Varbūt viņi paši nespēj pārtraukt šīs te attiecības?
Moderators: Vai es pareizi saprotu, ka jūs uzskatāt, ka būtu vajadzīgs, lai cietusī persona tiktu sodīta?
- Nu uzņemtos atbildību.
- Lielākā daļā cietušo pārkāpj šo.
[..]
-Vardarbības apli var pārtraukt tad, ja ir tas darbs ar cietušo. Ar viņu ir jāstrādā ļoti daudz. Un viņam ir jāskaidro, ka nekad jau tas nebeigsies, ja tas būs vienreiz mēnesī, kaut vai trīs dienas labas. Cietušais, iespējams ir jāstiprina, nevis jāsoda. Jāstiprina pārtraukt.
- Kā lai to cietušo stiprina?
- Un kurš lai viņu stiprina?
Arī šīs speciālistu pārdomas par to, ko darīt ar cietušajiem, kuri apzināti vai neapzināti pārkāpj liegumu tuvoties varmākam, liecina par nepietiekošu speciālistu izpratni par vardarbības mehānismiem, kā arī esošām sistēmas nepilnībām. No vienas puses, ir ārkārtīgi saprotama speciālistu frustrācija, kad speciālistu ieguldītais darbs cietušo aizsardzībā tiek padarīts neefektīvs, pašam cietušajam ielaižot varmāku atkal mājās. Vēlme sodīt šķiet vienkāršs risinājums šajā situācijā. Taču, no otras puses, šāda sodoša pieeja nerisina sistēmiskās nepilnības (nepietiekošs darbs ar cietušo personu), kā arī nebalstās izpratnē par vardarbīgām attiecībām (piemēram, lieguma tuvoties pārkāpšana no cietušā puses bieži nav izvēle, bet var būt informācijas trūkums, izdzīvošanas mehānisms, varmākas manipulācijas rezultāts, traumatiskas piesaistes rezultāts vai cits cēlonis). Ņemot vērā, ka sodīšanas pieeja risina simptomu (lieguma tuvoties pārkāpšana), nevis to cēloni, līdz ar to tas nebūs efektīvs risinājums vardarbības pārtraukšanā. Kā paši speciālisti atzīst, vardarbības pārtraukšana prasa pamatīgu starpinstitūciju darbu ar cietušo un viņa rīcībspēka stiprināšanu. Taču speciālistu paustā neziņa, kam un kā to vajadzētu darīt, liecina, ka nav gatavi šo atbildību uzņemties.
4.2.2.2.Nedrošas prakses
Diskusijas dalībnieki no dažādām iestādēm pieminēja situācijas, kad vienlaikus strādā vai vismaz komunicē gan ar varmāku, gan cietušo. Lai gan var būt izņēmuma gadījumi, tomēr vairumā gadījumu (sociālais darbs, policijas reaģēšanā uz vardarbības ģimenē izsaukumu, bāriņtiesas darbs, psiholoģiskā atbalsta sniegšanā u.c. jomās) nav pieļaujama situācija, ka viens darbinieks vienlaikus strādā gan ar cietušo, gan varmāku. Labās prakses standarti no citām valstīm īpaši uzsver: šāda prakse rada profesionālās ētikas, drošības un darba kvalitātes riskus:
- Drošības riski. Ja darbinieks strādā ar abām pusēm, viņš var nejauši atklāt varmākam informāciju, ko teicis cietusī persona (piemēram, par bailēm, plāniem aiziet vai jaunās dzīvesvietas detaļām). Tāpat varmāka var manipulēt ar darbinieku, lai uzzinātu, ko cietušais stāsta, vai lai ietekmētu speciālista attieksmi pret cietušo. Dati no diskusijas ar vardarbībā cietušām sievietēm satraucoši bieži minēja par ietekmētu speciālista attieksmi pret cietušo pēc kārtējām varmākas vizītēm pie darbinieka.
- Interešu konflikts. Darbiniekam ir jāveido uzticības attiecības ar klientu. Nav iespējams būt patiesi cietušā pusē un aizstāvēt cietušās personas intereses, piemēram, sniedzot drošības garantijas un vienlaikus varmākas pusē, kas prasa motivēt uzvedības maiņai, jo šie darba mērķi nonāk pretrunā. Citiem vārdiem, tā nav profesionāli ētiska rīcība.
- Cietušā uzticības graušana. Ja darbinieks strādā gan ar cietušo personu, gan varmāku, tas nepavisam neveicina drošības sajūtu un uzticēšanos speciālistam. Cietušas visdrīzāk nebūs atklāts, baidoties, ka viņa teiktais var nonākt pie varmākas.
- Augsts manipulācijas risks. Strādājot ar abiem kopā, ir ārkārtīgi sarežģīti saglabāt objektivitāti. Piemēram, itin bieži tas rada aizspriedumus, ka abas puses ir vienlīdz vainīgas vai ka situācija ir ģimenes konflikts, kas abām pusēm jārisina kopā. Vai citos gadījumos varmākas izmanto savas kontroles un varas prasmes ieņemt “upura lomu”, tādējādi manipulējot ar darbinieka izpratni par situāciju. Rezultātā šādi aizspriedumi neļauj ieraudzīt vardarbību un tādējādi noņem atbildību no varmākas. Savukārt nodalīti darbinieki nodrošina, ka iestādes viedoklis ir balstīts uz vairāku speciālistu neatkarīgiem vērtējumiem un novērojumiem.
4.2.3.Cietušo neuzticība institūcijām
Nav arī pārsteidzoši, ka speciālisti paši atzīst, ka cietušie neuzticas institūcijām. Speciālisti min dažādus iemeslus iestāžu tēla problēmām, piemēram, priekšstats, ka vēršanās pēc palīdzības sociālajā dienestā vai bāriņtiesā rezultēsies ar kādiem sodiem, bērnu atņemšanu, kontroli. Neuzticēšos veicina arī sociālā kauna sajūta un ar vardarbību saistītā sociālā stigma (piemēram, institūcijā strādā kāds personīgi pazīstams, vai kāds no malas redzēs, ka meklē palīdzību kā vardarbībā iesaistīta persona). Tāpat esošais institūciju “kabinetu” darbs neveicina iestāžu tēla atvērtību un pieejamību. Iedzīvotāju uzticību grauj arī negatīva pieredze, meklējot palīdzību vai atbalstu, piemēram, saskaroties ar attieksmi, kurā tiek vainots cietušais, pieredzot dažāda veida neprofesionalitāti, atbalsta nepieejamību.
4.3.Nepietiekošs darbs ar varmāku
Speciālisti bija vienisprātis, ka šobrīd darbs ar varmāku ir nepietiekošs, īpaši tad, ja varmāka nav probācijas uzraudzībā. Rehabilitācijas kursi un ierobežotā atbildība likuma priekšā nav pietekoši, lai varmāka uzņemtos atbildību par savu rīcību un pārtrauktu vardarbīgu uzvedību:
[..] mēs ļoti ilgi ar mammu runājām par to, ka viņai advokāts palīdzējis rakstīt tiesai tos pieteikumus, tik daudz pieteikumu un viņa ilgstoši cieš no vardarbības un viņam, tam vīram nekas, nu kā var tā būt?
[..] šajos dažos lēmumos, varmākam ir noteikti kursi, vardarbīgas uzvedības mazināšanai, viņš formāli iziet kursus un ar to arī darbs ar varmāku ir beidzies. Vai viņš tiešām ir mainījies un vairs nekad neko nenodarīs pāri?
[..] varmākam atbildība ir par maz paredzēta Krimināllikumā, jo tad, kad viņus izdodas tomēr iesēdināt, viņi pasēž tos pāris mēnešus, iznāk ārā, bet dara to pašu.
Lai arī šīs sistēmiskās nepilnības ir risināmas valstiskā līmenī, tomēr, analizējot diskusiju datus, virkni iespēju varmākam turpināt vai eskalēt vardarbību var novērst, uzlabojot pašvaldības speciālistu prasmes un zināšanas par vardarbības mehānismiem (īpaši, pēcšķiršanās posmā), kā arī daudz mērķtiecīgāk strādājot ar vardarbības gadījumiem, nekā tas tiek darīts šobrīd.
4.4.Speciālistu vajadzības
Gan diskusiju dalībnieki, gan analīzes rezultāti identificēja vairākas jomas, kurās nepieciešami būtiski uzlabojumi.
4.4.1.Speciālistu kapacitātes stiprināšana
Kopējas apmācības pašvaldības speciālistiem (piemēram, vardarbības atpazīšana, īpaši grūtāk atpazīstamās vardarbības formas; vardarbības mehānismi; kopīgi rīcības algoritmi (drošības risku izvērtēšana un drošības plāns)).
Ieguldījumi cilvēkresursos:
- Jāpiesaista jauni speciālisti vakantajām sociālo darbinieku vietām.
- Dati signalizē, ka bāriņtiesa strādā ar milzīgu pārslodzi (piemēram, katram darbiniekam var būt pārraudzībā līdz pat 70 bērniem, starpinstitūciju sanāksmes tiek uztvertas nevis kā atslogs, bet “mokas”). Lai novērstu dažādus ar pārslodzi saistītos riskus darbiniekiem un klientiem, jāstiprina bāriņtiesu cilvēkresursi, piemēram, piesaistot jaunus darbiniekus.
- Jāstiprina brīvprātīgo kustība un darbs ar vardarbībā cietušajiem.
Vajadzībās balstīts atbalsts speciālistiem (piemēram, operatīva pieejamība supervīzijai u.c. veida konsultatīvam, psiholoģiskam atbalstam).
4.4.2.Stiprināt starpinstitūciju sadarbību vardarbības gadījumu risināšanā:
Speciālisti atbalsta starpinstitūciju sanāksmes vardarbības gadījumu risināšanā. Taču šobrīd neviena no institūcijām neuzņemas gadījuma vadītāja un koordinatora lomu. Sociālais dienests to nedara, jo nespecializējas šāda veida gadījuma vadīšanā. Iespējamie risinājumi varētu būt divi:
- Sociālais dienests sāk specializētu darbu ar vardarbībā cietušiem, vadot un koordinējot vardarbības gadījumus
- Pērkot vardarbības gadījumu vadīšanu un koordināciju kā ārpakalpojumu no nevalstiskā sektora (piemēram, centrs MARTA).
Vienota informācijas sistēma par vardarbības ģimenē gadījumiem pašvaldības līmenī. Iestādes tērē milzīgus laika resursus, atbildot cita citai uz informācijas pieprasījumiem par gadījumiem (piemēram, kas noticis, kas darīts). Kā alternatīva var kalpot arī starpinstitūciju sanāksmes gadījuma izskatīšanai un risināšanai.
Esošā sadarbība starp speciālistiem ir būvēta uz personīgiem kontaktiem – jo tuvāka personīga pazīšanās, jo tuvāka sadarbība. Savukārt, šī pieeja nestrādā jauno darbinieku situācijā, kuriem šāda “sociālā kapitāla” nav. Lai to risinātu, tika ierosināts izveidot informācijas apkopojumu par katru pašvaldības iestādi (piemēram, brošūra), tās darbības jomu un saziņas koordinatoru un viņa kontaktiem. Šo bukletu var papildināt arī ar informāciju par nevalstiskajām organizācijām.
4.4.3.Jauni pakalpojumi
Veidot jaunus, specializētus pakalpojumus:
- Jaunu speciālistu un metožu piesaiste darbam ar vardarbībā cietušajiem un varmākām. Pakalpojumu pielāgošana klientu vajadzībām.
- Jauni atbalsta pakalpojumi vardarbībā cietušajiem bērniem (dažāda veida terapijas- mūzikas, smilšu u.c.).
- Ģimenes asistenta pakalpojums.
- Diennakts krīžu patvēruma vieta ar speciālistu uz vietas (piemēram, sociālais darbinieks) vardarbībā cietušajiem pusaudžiem, pieaugušajiem. Šobrīd nav pieejams drošs patvērums, bēgot no vardarbības vai citas nedrošas situācijas.
- Krīzes komanda, kas ļautu reaģēt uz notikušo krīzi operatīvi cietušo dzīvesvietā.
- Regulāras, brīvi pieejamas atbalsta grupas vardarbībā cietušajiem (gan klātienē, gan attālināti).
- Specializēti, pilnvērtīgi atbalsta pakalpojumi jauniešiem ar vardarbīgu uzvedību. Šobrīd vienīgais atbalsta pakalpojums ir sociālās rehabilitācijas kurss vardarbībā cietušajam. Lai gan vairumā gadījumā jaunieši ir bijuši arī cietušie, tomēr ar esošo sociālās rehabilitācijas kursu nepietiek, lai risinātu kompleksu vardarbības traumu un vardarbīgu uzvedību.
4.4.4.Agrīna vardarbības prevencija un darbs ar vardarbības cēloņiem
Stiprināt jauniešu, pāru un ģimeņu prasmes veidot drošas un veselīgas attiecības – bērnu un jauniešu, ģimenes attiecību, vecāku prasmju apmācība/ atbalsts. Agrīnas prevencijas īstenošana ar ģimeņu centriem – atbalsts vecākiem un ģimenēm, saņemot apmācības, individuālas konsultācijas, kā arī atvērto sociālo darbu (darbs kopienā).
Noslēgums
Noslēguma sadaļā īsi apkopotas katras mērķgrupas rekomendācijas. Ziņojuma pielikumā šis rekomendāciju apkopojums organizēts, apvienojot kopīgās ieteikumu tēmās.
1.Vardarbībā cietušu jauniešu vajadzības
➲ Informētība: uzlabot informācijas pieejamību par palīdzības resursiem, jo esošā sistēma nav pašsaprotama.
➲ Sabiedrības izglītošana: risināt un novērst tās kaitējošas sociālas normas, kas veicina cietušo vainošanas kultūru, uzsverot, ka atbildība vienmēr gulstas uz varmāku.
➲ Jauniešiem paredzēti jauni atbalsta resursi: ieviest atbalsta grupas vardarbībā cietušiem jauniešiem; mentoru programmas (ar priekšnosacījumu par drošību un profesionālu vadību); bezmaksas ilgstošu psiholoģisko palīdzību.
➲ Drošības kultūra skolā: mērķtiecīga skolas emocionālās un fiziskās drošības uzlabošana, ieviešot tādus risinājumus kā skolas darbinieku un skolēnu apmācības vardarbības atpazīšanā un risināšanā, skolas rīcībpolitika vardarbības prevencijā.
➲ Uzticības attiecību stiprināšana ar pašvaldības speciālistiem: izstrādāt vadlīnijas speciālistiem uzticības veidošanai ar jauniešiem.
2.Vardarbībā cietušu sieviešu vajadzības
➲ Šķēršļu nojaukšana: mainīt fokusu no aizspriedumiem par “kāpēc viņa neiet prom?” uz strukturālo un ekonomisko šķēršļu novēršanu, kas traucē vardarbīgu attiecību pārtraukšanu. Tas liktu koncentrēties uz cietušās sievietes ekonomisko drošību, interešu aizstāvēšanu, labāku informētību par pieejamo palīdzību (piemēram, ceļakarte, kā izkļūt no vardarbīgām attiecībām).
➲ Sabiedrības izglītošana: lai risinātu sociālos šķēršļus, kas traucē atstāt vardarbīgas attiecībās, jāveido sabiedrības informēšanas un izglītošanas kampaņas pret biežākajiem vardarbības mītiem un aizspriedumiem (piemēram, problematizējot aizspriedumu par “viena pagale nedeg”), kā arī kampaņas, kas izglīto un veicina līdzcilvēku iesaisti (ne tikai, aicinot iesaistīties, bet arī izglītojot, kā to darīt).
➲ Uz cietušo sievieti orientēta atbalsta sistēma: iestāžu darbam jākļūst elastīgākam un mazāk birokrātiskam, prioritizējot sievietes individuālās vajadzības, nodrošinot, piemēram, vienas pieturas aģentūras principu, lai sievietei nav neskaitāmas reizes dažādām iestādēm jāatkārto sava liecība, kas ir traumatizējoši un kavē palīdzības saņemšanu. Tāpat cietušajām sievietēm ir vajadzīgs labi informēts pavadonis jeb aizstāvis, kurš palīdz orientēties sarežģītajās tiesībsargājošo, bērnu tiesību aizsardzības, sociālā atbalsta u.c. sistēmās. Speciālistiem jābūt apmācītiem darbam ar vardarbībā cietušām personām, piemēram, ar prasmēm ticēt cietušajam kā pamata pozīcijai.
➲ Specializēti un ilgtermiņa pakalpojumi: atlabšana no vardarbības nav īslaicīgs process, tāpēc atbalstam jābūt pēctecīgam. Kā vajadzības šāda veida atbalstam tika identificēts (1) ilgtermiņa psiholoģiskais atbalsts, kad valsts apmaksātām konsultācijām jābūt pieejamām ilgstoši, turklāt vienlaikus nodrošinot palīdzību arī bērnam; (2) atbalsta grupas, kas palīdzētu mazināt izolācijas sajūtu, nostiprināt pašapziņu un mācītu atpazīt vardarbīgas attiecības nākotnē, kas ir būtisks aizsargfaktors; (3) praktiskais atbalsts dzīves sākšanai no jauna, piemēram, palīdzība jaunas mājvietas iekārtošanā, veselības problēmu risināšanā, karjeras konsultanta piesaistē.
➲ Drošība pēcšķiršanās posmā: šis pētījums skaidri izgaismo, ka vardarbība bieži nebeidzas ar šķiršanos; tā var turpināties kā emocionāla vardarbība vai piespiedu kontrole, īpaši izmantojot bērnus. Lai nodrošinātu drošību, nepieciešams ieviest vardarbības risku izvērtējumu (īpaši, kad tiek lemts par saskarsmes tiesībām vecākiem). Speciālistiem (tiesneši, bāriņtiesu speciālisti) jāizmanto standartizēti rīki, lai izvērtētu, vai saskarsmes tiesības netiks izmantotas kā kontroles rīks un vardarbības turpinājums. Tāpat tas nozīmē prioritizēt bērnu drošību, kad bērna tiesības uz dzīvi no vardarbības brīvā vidē ir augstākas par varmākas tiesībām uz saskarsmi, ja tās apdraud bērna vai otra vecāka drošību. Visbeidzot gadījumos, kur konstatēta vardarbība, mediācija nedrīkst būt obligāta, jo tajā nav iespējams līdzvērtīgs dialogs.
➲ Pilnveidot darbu ar varmāku: veicināt izpratni par to, ka atbildība par situācijas risināšanu nedrīkst gulsties tikai uz cietušo personu, pieprasot no cietušās sievietes aktīvu rīcību, kamēr varmākam netiek uzlikti pienākumi vai tie ir minimāli. Tāpat, izvērtējot varmākas rehabilitācijas efektivitāti, par galveno indikatoru izmantot atgriezenisko saiti no cietušās personas par to, vai vardarbība ir pārtraukta, nevis tikai ņemt vērā formālu kursu pabeigšanas faktu.
3.NVO ierosinājumi
➲Jaunas sadarbības formas: veidot NVO platformas/asociācijas interešu aizstāvībai un deleģēt konkrētas pašvaldības funkcijas NVO sektoram.
➲Atbalstīt NVO darbu ar telpu pieejamību NVO aktivitāšu īstenošanai: izmantot skolu telpas vakara stundās NVO aktivitātēm un kopienas attiecību stiprināšanai.
➲Mazināt administratīvo slogu: mazināt birokrātiju mazām kopienas pašiniciatīvām.
➲Veicināt agrīnu vardarbības prevenciju: veicināt NVO aktivitātes kopienā, tādējādi stiprinot nevardarbīgas kopienas attiecības. Nevardarbības attiecību izglītošana visiem, kas strādā ar bērniem, pašiem bērniem un viņu vecākiem, tādējādi veidojot skolas kā “no vardarbības brīvas zonas”. Tāpat sniegt sociālu atbalstu jauniem vecākiem vecāku prasmju nostiprināšanā.
4. Speciālistu vajadzības
➲ Institucionālā kapacitāte un cilvēkresursi: speciālisti norāda, ka esošā sistēma strādā uz izdegšanas robežas, kas tieši ietekmē palīdzības kvalitāti. Pirmkārt, nepieciešams piesaistīt jaunus speciālistus un aizpildīt vakantās vietas. Otrkārt, nepieciešama operatīva pieejamība supervīzijām un konsultatīvam, psiholoģiskam atbalstam, lai novērstu ar pārslodzi saistītos riskus. Treškārt, jānodrošina vienotas mācības visiem pašvaldības speciālistiem par vardarbības atpazīšanu, tās mehānismiem un kopīgiem rīcības algoritmiem.
➲ Sadarbības mehānismu sakārtošana: speciālisti atbalsta starpinstitūciju sanāksmes, taču trūkst skaidra koordinatora. Risinājums būtu vai nu Sociālā dienesta specializācija šajā jomā, vai šī pakalpojuma pirkšana no NVO sektora. Tāpat jāveido vienota informācijas sistēma pašvaldības līmenī, lai iestādes netērētu milzīgus resursus, savstarpēji atbildot uz informācijas pieprasījumiem. Šobrīd sadarbība starp speciālistiem bieži balstās uz personīgiem kontaktiem, kas ir neilgtspējīgs risinājums. Tādēļ nepieciešams izveidot brošūru ar katras iestādes darbības jomu un konkrētu kontaktpersonu sarakstu, kas īpaši palīdzētu jaunajiem darbiniekiem.
➲ Inovatīvu un specializētu pakalpojumu izveide: speciālisti arī identificēja iztrūkumus esošajā pakalpojumu klāstā, kas šobrīd liedz sniegt pilnvērtīgu palīdzību: (1) operatīvā reaģēšana, nodrošinot gan krīzes komandu, kas spēj reaģēt cietušā dzīvesvietā, gan diennakts krīžu patvēruma vieta ar speciālistu uz vietas; (2) vardarbībā cietušiem bērniem jābūt pieejamām dažādām terapijas formām (mūzikas, smilšu u.c.) un ģimenes asistenta pakalpojumam; (3) jāveicina darbs ar cēloņiem, ieviešot speciālus pakalpojumus jauniešiem ar vardarbīgu uzvedību, jo pašreizējais rehabilitācijas kurss nepietiekami risina kompleksas traumas.
➲ Agrīnā prevencija un kopienas darbs: speciālisti uzsvēra, ka darbs jāsāk pirms vardarbība ir notikusi, veidojot ģimeņu centrus, kas piedāvātu apmācības un individuālas konsultācijas vecākiem par bērnu audzināšanu, veselīgu attiecību veidošanu ar bērniem. Tāpat jāstiprina jauniešu un jauno ģimeņu prasmes veidot drošas un veselīgas attiecības.
➲ Pilnveidot darbu ar varmāku: lai arī darbs ar varmāku lielā mērā ir valsts līmeņa jautājums un prasa valsts līmeņa risinājumus, lai risinātu nepietiekošo darbu ar varmāku, pašvaldības līmenī tiek īstenota rehabilitācijas programma. Tāpat, uzlabojot pašvaldības speciālistu kapacitāti un starpinstitucionālo sadarbību, pastāv liels potenciāls uzlabot darbu ar varmāku un mazināt vardarbības risināšanas slogu cietušajiem: (1) nodrošināt regulāras apmācības pašvaldības speciālistiem (sociālajiem darbiniekiem, bāriņtiesu locekļiem u.c.) par vardarbības mehānismiem, īpaši fokusējoties uz augsta riska posmu – pēcšķiršanās periodu; (2) nodrošināt, ka cietušajai personai un varmākam pakalpojumus sniedz dažādi speciālisti, lai garantētu objektivitāti un drošību.
Atsauces
- Buel, S. M. (1999). Fifty obstacles to leaving, aka, why abuse victims stay. Colorado Lawyer, 28(10/19).
- BWSS (2025). 60 Barriers to Leaving: Why Survivors Stay and What Systems Must Change. https://www.bwss.org/60-barriers-to-leaving-why-survivors-stay-and-what-systems-must-change/
- Centra MARTA Liepājas nodibinājums (2025). Fokusgrupas projektā “SaDarbībā Pret VarDarbību” http://www.MARTAliepaja.lv/jaunumi/params/post/5189102/okusgrupas-projekta-sadarbiba-pret-vardarbibu
- Clements KAV, Sprecher M, Modica S, Terrones M, Gregory K, & Sullivan CM (2021). The use of children as a tactic of intimate partner violence and its relationship to survivors’ mental health. Journal of Family Violence, 37, 1049–1055. 10.1007/s10896-021-00330-0
- Crespo, M., Arinero, M., & Soberón, C. (2021). Analysis of Effectiveness of Individual and Group Trauma-Focused Interventions for Female Victims of Intimate Partner Violence. International Journal of Environmental Research and Public Health, 18(4), 1952. https://doi.org/10.3390/ijerph18041952
- Danger Assessment rīks: https://vawnet.org/material/danger-assessment
- DASH rīks (Domestic Abuse, Stalking and Harassment Risk Identification Checklist): https://safelives.org.uk/resources-library/dash-risk-checklist/
- ECPAT International (2025). Shifting the narrative on Child Sexual Exploitation and Abuse: guiding principles on preventing victim-blaming language, communication and behaviours. https://ecpat.org/wp-content/uploads/2025/04/Guiding-Principles-on-Preventing-Victim-Blaming.pdf
- European Network for Work with Perpetrators (WWP EN). Guidelines to develop standards for programmes working with perpetrators of domestic violence. Working Document. Version 3, 2018. https://www.work-with-perpetrators.eu/fileadmin/wwp/What_we_do/Research/Project_IMPACT/WWP_EN_Guidelines_for_Standards_v3_2018.pdf#:~:text=Article%2016%2C%20on%20%E2%80%9CPreventive%20intervention%20and%20treatment,co%2Dordination%20with%20specialist%20support%20services%20for%20victims.%E2%80%9D
- Home Office UK (2023). Standards for domestic abuse perpetrator interventions. Policy paper. https://www.gov.uk/government/publications/standards-for-domestic-abuse-perpetrator-interventions/standards-for-domestic-abuse-perpetrator-interventions-accessible
- Independent Office for Police Conduct (IOPC) (2024). Ending victim blaming in the context of violence against women and girls. Why language, attitudes, and behaviours matter. https://www.policeconduct.gov.uk/sites/default/files/documents/IOPC-ending-victim-blaming-guidance-Feb-2024.pdf
- Jones, V., Becote-Jackson, M., Parnham, T., Lewis, Q., & Ryan, L. M. (2021). Violence prevention through mentoring for youth with emergency department treated peer assault injuries. The Journal of Pediatrics: X, 6, 100064.
- Linde-Ozola, Z (2024). Assessment of Latvian policy of working with perpetrators of domestic and gender-based violence. The EU Mutual Learning Programme in Gender Equality – Challenging for change: working with perpetrators of GBV and domestic violence. https://commission.europa.eu/publications/eu-mutual-learning-programme-gender-equality-challenging-change-working-perpetrators-gender-based_en
- Martins, M M et al. (2008) The Power To Change. How to set up and run support groups for victims and survivors of domestic violence. https://nane.hu/wp-content/uploads/2016/03/NANE_ThePowerToChange_2008.pdf
- Respect Organisation (2022). Accreditation framework for safe, effective, and survivor‑focused work with perpetrators of domestic abuse in the UK. https://hubble-live-assets.s3.amazonaws.com/respect/file_asset/file/1458/Respect_Standard_4th_edition_2022.pdf
- Rezey ML (2020). Separated women’s risk for intimate partner violence: A multiyear analysis using the national crime victimization survey. Journal of Interpersonal Violence, 35(5–6), 1055–1080. 10.1177/0886260517692334
- Rothman, E. F., Preis, S. R., Bright, K., Paruk, J., Bair-Merritt, M., & Farrell, A. (2020). A longitudinal evaluation of a survivor-mentor program for child survivors of sex trafficking in the United States. Child Abuse & Neglect, 100, 104083.
- SafeLives (n/d). How long do people live with domestic abuse? https://safelives.org.uk/about-domestic-abuse/what-is-domestic-abuse/facts-and-figures/length-of-abuse/
- Spearman KJ, Vaughan-Eden V, Hardesty JL, Campbell J. Post-separation abuse: A literature review connecting tactics to harm. J Fam Trauma Child Custody Child Dev. 2024;21(2):145-164. doi: 10.1080/26904586.2023.2177233.
- Spearman, K. J., Hardesty, J. L., & Campbell, J. (2023). Post-separation abuse: A concept analysis. Journal of advanced nursing, 79(4), 1225–1246. https://doi.org/10.1111/jan.15310
- Taylor, J (2023). Implementing a Trauma-Informed Approach to VAWG: A guide for statutory services. https://static1.squarespace.com/static/68766fb86da746151279e1f4/t/68920de79c05617d1fab52c5/1754402282249/Implementing+a+trauma-informed+approach+to+VAWG.pdf
- Wies, J. R. (2011). Practicing political economy: anthropology and domestic violence advocacy. Practicing Anthropology, 33(3), 4–8. http://www.jstor.org/stable/24781953